Pašlaik Latvijā zāli plūc 1240 zilu un sirmu govju, kā arī to mazuļi, kas dzimuši pēc pēdējās uzskaites 2010. gada 1. janvārī. Tagad Latvijas zilās (LZ) govis atkal celtas godā, bet bija laiks – un nemaz ne tik sen, vien pirms gadiem divdesmit –, kad tās dēvēja par neražīgām un tikai retais vēl spītīgi turēja savu neparasto govi. Patlaban visvairāk šo govju ir Talsu, Aizputes un Kuldīgas novadā.
Kur radusies?
Pastāv hipotēze, ka zilie lopi Latvijā nokļuvuši kopā ar saviem indoeiropiešu senčiem pirms četriem tūkstošiem gadu. Šīs govis, iespējams, cēlušās no pelēkajiem stepju lopiem, kas līdzīgi mūsdienu Ungārijas un Ukrainas senajiem dzīvnieku tipiem. Ja jau latvieši cēlušies no indoeiropiešiem, ir pilnīgi iespējams, ka no Āzijas varēja ienākt arī Bos Indicus tipa lopi. Pa ceļam tie sakrustojās ar vietējiem lopiem un aklimatizējās. Apliecinājums šim pieņēmumam varētu būt tas, ka LZ govīm tipiski ir tumša āda, un tā ir dienvidu govju pazīme, proti, tumšais pigments pasargā ādu no saules apdegumiem. Uz tumšās ādas dienvidu šķirnēm ir gaišs, sirms, pelēks, dzeltens, brūns vai balts apmatojums. Tāds ir arī Latvijas zilajām govīm. Zilā nokrāsa gan radās vēlāk, audzējot šīs govis sarkano govju ielenkumā. LZ sauc arī par Mēness govīm – tas tāpēc, ka tām ir pusmēness veida ragi, kas naktī spīd.
LZ varēja rasties arī no vietējās zilo piejūras tauru pasugas, kas savvaļā ganījās piejūras pļavu kāpās pirms vairāk nekā 2000 gadu. Varbūt šīs jūras govis iemainītas vai nolaupītas Skandināvijā? Norvēģijā vēl tagad sastopamas zilpelēkas govis. Ziņas par zilām govīm atrodamas arī lībiešu teikās: «Reiz jūras meita iznākusi no jūras ganīt govis svešās ganībās. Saimnieks viņu noķēris un atņēmis govis. Jūras meita aizgājusi atpakaļ jūrā raudādama, bet septiņas zilās govis palikušas šeit.. Tagadējās zilās govis visas ir no tām.»
Vēl arhīvos atrastas ziņas, ka pirms 100 gadiem Krievijas impērijas izdotie «Noteikumi par vaislas lopu uzņemšanu ciltsgrāmatās» arī pie mums paredzēja zilo un sirmo lopu izkopšanu.
Pirmās Latvijas Republikas sākumā Latvijas zilo atzina par šķirni; vēlāk zilās govis zaudēja popularitāti, jo no Dānijas ieveda daudz sarkanās šķirnes lopu. 20. gadsimta 30. gados augstražīgas tīršķirnes LZ vairs nebija atrodamas, palikuši bija vairs tikai krustojumi, un 40. gadu sākumā šķirne faktiski bija izzudusi. Pēc kara, kad izkopa vien brūno govju monošķirni un dominēja mākslīgā apsēklošana, Latvijas brūnā bija «aprijusi» zilos lopus, tas ir, «uzsūkusi» sevī. Citas krāsas apmatojuma lopus lika pat izkaut.
Gunārs Priede ceļ godā zilo
1972. gadā lībiešu izcelsmes dramaturgs Gunārs Priede uzrakstīja lugu «Zilā», un pirmo reizi padomju literatūrā tika pieminēta Latvijas zilā govs. Tas bija laiks, kad padomju Latvijā nebija gaidāmas jelkādas politiskas pārmaiņas, un zilā govs šajā lugā bija kā cerību simbols, kā latviskuma saglabāšanas ideja, kā zemnieka garīgās dzīves sastāvdaļa, līdzvērtīga dainām, kā īstena saikne ar senču mūžsenajām tradīcijām. Tautas garīgās un fiziskās atdzimšanas spēku var rast tikai tās senajā mantojumā un, tikai balstoties uz to, var meklēt jaunus ceļus.
Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūta (LLVZPI) direktors Dr. habil. biol. Modris Kreilis kopā ar Ventspils rajona galveno veterinārārstu Imantu Kronbergu šajā pašā laikā, proti, 1970. gados, meklēja zilos lopus, apbraukājot Talsu un Ventspils rajonu, taču neatrada. Zīmīgi, ka tieši pēc lugas «Zilā» iestudēšanas Valmieras teātrī 1976. gadā Valmieras rajona saimniecībās sāk atjaunot zilās govis – no krustojumiem. Tas izskaidrojams ar to, ka šajā laikā Latvijas brūno sāka apsēklot arī ar gaļas šķirnes buļļiem un sāka dzimt īpatņi ar neparastas krāsas apmatojumu. Tos sāka saukt par «ziliem». Tā rakstnieks Gunārs Priede Latvijas zilo govi izcēla saulītē, cilvēki sāka vērīgāk izturēties pret sirmajiem lopiem un sāka meklēt zilās govis. Un – kas meklē, tas atrod!
Valmierieša un lietuviešu līnija
Rubenē, Kocēnu pagastā, Valijas Peipānes saimniecības «Sarmas» ganāmpulkā jau bija piedzimušas 11 zilas telītes un 1988. gada 19. janvārī piedzima zilas krāsas bullis Lords, kuru vēlāk, reģistrējot Valsts ciltsgrāmatā, pārdēvēja par Zilo Valmierieti. Kolhoza «Kopsolis» ciltslietu zootehniķe Ruta Sudraba un Valmieras rajona ciltslietu zootehniķe Aija Kauce ieteica Valijai Peipānei zilo Lordu atdot buļļu fermai «Beites». No šā varenā dzīvnieka ieguva 65 devas spermas, ar ko apsēkloja Latvijas brūnās govis Kurzemē. Ventspils pusē, Užavas pagastā, piedzima Bufalo; ar tā spermu apsēkloja govis daudzos rajonos. Tā Zilais Valmierietis un viņa dēls Bufalo kļuva par zilās šķirnes ciltstēviem un Valmierieša līnija savairojās pa visu Latviju.
Tā kā zilganas krāsas govis turēja arī Lietuvā, tad pēc LLU Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības centra pētnieka Viļņa Madžuļa ieteikuma kaimiņvalstī tika iegādāta Lietuvas pelēkā buļļa Erēļa sperma, ar kuru apsēkloja LZ govis. 1996. gada 15. jūnijā Ventspils rajonā no šā buļļa govij Gauja piedzima zilais vaislas bullis Gaujars. Tā radās tā sauktā lietuviešu līnija. Rīgas un Ogres rajonā, kā arī citviet Latvijā notika dabīga lecināšana ar zilajiem dižbuļļiem Dunduru un Agrariusu.
Apzināti klupina seno šķirni
Pirms gadiem desmit cerēt uz mākslīgās apsēklošanas staciju pretimnākšanu bija lieki. Tur apzināti veica radniecisku pārošanu un lopu saimniekus baidīja ar zilo govju inbreddepresijas jeb tuvradniecības briesmām, kā arī nepamatoti sacēla ažiotāžu par it kā neradniecisko buļļu trūkumu, kaut gan populācijas tuvradniecisko depresiju pierādīt nevarēja. Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība zināja par neradniecisko zilo bulli, bet šo informāciju slēpa un neko nedarīja, lai tas kļūtu par vaislinieku. Daudz kārdinošāk šķita par lielu naudu vaislas buļļus ievest. Tāpēc mūsu lopkopēji bija spiesti paši haotiski nodarboties ar šķirņu krustošanu, zilo govju populācijas konsolidāciju un izplatīšanu, bet Zemkopības ministrijas «Ciltsdarba programmā govkopībā 2002. gadam un tuvākajai perspektīvai līdz 2007. gadam» Latvijas zilās šķirnes govis nebija pat pieminētas!
Ne piena, ne gaļas
Zilos dzīvniekus tolaik plaši popularizēja Ventspils rajona zootehniķe Maija Millere, kura gan brīdināja, ka Latvijas zilā lāgā nedod ne pienu, ne gaļu un neļāva LZ lopus izvest ārpus rajona. Arī Liepājas rajona patriotiskie ierēdņi negribēja, lai zilās izvestu uz citiem rajoniem, tāpēc šeit izveidojās vislielākā šo lopu populācija Latvijā. Atsevišķi lopkopji zilās krāsas teles iegādājās Lietuvā un, ja var ticēt, – pat Krievijā. Viņi izmantoja dabīgo lecināšanu ne tikai ar LZ vaisliniekiem un baltajiem Šarolē gaļas lopiem, bet arī ar ungāru pelēkajiem stepju buļļiem. Tāpēc Kurzemē zilajām govīm nebija tik lieli izslaukumi.
Latgalē – dzeltena piena upes
Latgalē izslaukumi bija lielāki. Piemēram, Daugavpils rajona Nīcgales pagastā Olgas Simanovičas saimniecībā dzīvoja 1997. gadā par labāko atzītā LZ govs Latvijā, kura laktācijā devusi 7054 kg piena ar 4,1% tauku un 3,2% olbaltumvielu saturu. Pēc pieciem gadiem šā paša rajona Lauceses pagastā Viktors Lindenovs izaudzēja govi Sivku, no kuras 2. laktācijā izslauca 7522 kg piena. Kārlis Rožkalns no Laidzes pagasta Talsu rajona savā saimniecībā selekcionēja govi Raibaļu, kuras maksimālais diennakts izslaukums 2000. gadā bija 35 kg piena un kura bija Latvijas rekordniece zilo govju vidū pēc tauku un olbaltuma summas (483,3 kg).
Zilās lecina ar raibajiem
Pirms desmit gadiem Latvijā notika Starptautiskās lauksaimniecības universitātes speciālistu ekspedīcija, lai apsekotu zilo lopu populāciju. Vēlāk Zemkopības ministrijā sāka izstrādāt Mājdzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanas un izpētes programmu. Cepuri nost Dr. agr. Ziedoņa Grīšļa priekšā, kurš 2002. gada 23. augustā LLU sarīkoja konferenci par problēmām, kas saistītas ar zilo lopu audzēšanu un pavairošanu! Viņš uzaicināja vairāk nekā simt zilo govju audzētāju no visiem mūsu valsts novadiem. Konferences laikā izskanēja satraucoša ziņa, ka gada laikā ar LZ buļļiem ir apsēklotas un aplecinātas vairāk par simtu melnraibo govju. Viedokļa «Holšteinas melnraibās govis ir vislabākās pasaulē! Tā ir aksioma, kas neprasa pierādījumus» piekritēji nodibināja Šķirnes saglabāšanas apvienību «Zilā govs» ar Visvaldi Šteinbergu priekšgalā. Pagāja tikai gads, un valdes priekšsēdētaja viedoklis mainījās: «Kāpēc izslaukumu uzskata par galveno govs ražības rādītāju? Kāpēc neņem vērā efektīvo ražību uz svara kilogramu? Manas zilās govis ir mazas – sver aptuveni 350 kg, melnraibās – aptuveni 600 kg. Ja vasarā zilā man dod 22 litrus dienā, bet melnraibā tikai par diviem vairāk, kura tad ir pienīgāka? Arī olbaltuma ziņā zilās piens ir ļoti vērtīgs.»
Izcilnieces
Enerģētiski koriģēta piena izslaukums 2002. gadā Latvijas zilajai bija 4718 kg, kas ir par 4% vairāk nekā melnraibajai šķirnei un par 20% vairāk nekā sarkanajām šķirnēm. Tas aprakstīts arī 2003. gadā izdotajā grāmatā «Latvijas zilie lopi», kas jau kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. 2004. gada 4. martā Latvijas Republikas Zemkopības ministrija izdeva rīkojumu par Latvijas zilās šķirnes govju ciltsdarba programmas 2004.–2009. gadam apstiprināšanu. Tad zilās govs vidējais mūža izslaukums bija 15,5 t, kas ir par 8% vairāk nekā melnraibajai šķirnei un par 11% vairāk nekā sarkano šķirņu mūža iz-slaukumiem.
2009. gadā LZ populācijā tika sasniegti jauni rekordi: govs Mellene (zemnieku saimniecība «Kalnarāji») deva 9015 l piena izslaukuma gadā; summāri visvairāk piena olbaltuma ar piena taukiem – 688 kilogrami pie 8198 kg izslaukuma gadā – sagādāja govs Amūra (zemnieku saimniecība «Vītoliņi»). Pašlaik Vārves pagastā mīt govs Delma (zemnieku saimniecība «Gluži»), kura devusi 8040 l piena. Elvīra Andersone no savas 11. laktācijas govs izslauca 6456 l piena ar 4,37% piena tauku. Ir zināmas septiņas zilās govis, kam tauku saturs pienā ir vairāk par 5%. Indra Arāja no Aizputes novada audzē zilo gotiņu Sarmu, kuras 6. laktācijas pienā ir pat 6,27% tauku un 3,81% olbaltuma. Pēc olbaltuma satura (3,97%) rekordiste mīt zemnieku saimniecībā «Zemturi». Govi, kas dod pienu ar viszemāko somātisko šūnu skaitu (5000), tur Ilga Rodmane.
Pēdējie rekordi liecina, ka zilās govis var kļūt par patiesu Latvijas simbolu un ienesīgu naudas avotu, vajag tikai atbalstīt savus lopkopjus un izmantot Latvijas ģenētisko fondu šķirnes konsolidācijai un attīstībai, nevis maksāt ārzemju selekcionāriem.
Ivans Griņevičs
Publicēts 2010.gada jūnijā.