Ikviens no mums bērnībā ir dzirdējis pasakas par ļauno vilku, kura dzīves vienīgais mērķis ir uzglūnēt naivām meitenītēm ar groziņu rokā un sarkanu micīti galvā vai tikpat lētticīgiem bez mātes uzraudzības atstātiem kazlēniem. Šie bērnības iespaidi par vilku iesakņojās zemapziņā uz visu mūžu, un brieduma gados, jautāti par vilku, mēs viņu raksturojam kā niknu un bīstamu dzīvnieku. Piecu gadu garumā pētot Latvijas vilkus un runājot par tiem ar dažādiem cilvēkiem, nācu pie secinājuma, ka nespeciālistiem veidojas visai sagrozīts priekšstats par sugas stāvokli mūsdienu Latvijā. Citi domā, ka asinskārie plēsoņas slēpjas vai katrā mežiņā, bet daļa aptaujāto ir patiesi izbrīnīti, uzzinot, ka vilki Latvijā nav nekāds retums un apdzīvo lielāko daļu tās teritorijas.
Nedaudz vēstures
Vilks (Canis lupus) ir vislielākais suņu dzimtas pārstāvis ar plašu izplatību, tas apdzīvo gan Eirāziju, gan Ziemeļameriku. Pēdējā gadsimta laikā sugas areāls ir stipri sarucis — vilki ir iznīcināti lielākajā daļā Eiropas un ASV. Latvijā vilks ir ieviesies uzreiz pēc ledus laikmeta. Cilvēki tos vienmēr ir medījuši, bet ar šaujamieroču izplatīšanos 19.gadsimtā sākās mērķtiecīga vilku iznīcināšana. Vilku skaita dinamiku nosaka gandrīz vienīgi medīšanas intensitāte, nevis dabiskie faktori. Kara gados plēsēju skaits pieauga, bet tad atkal tika novests līdz minimumam. Pirms 2. pasaules kara Latvijā bija palikuši tikai 17 vilki. Toties pēc kara to skaits sasniedza tūkstoti. 1990.gadu vidū vilku skaits sasniedza otru maksimumu pēckara laikā. Pašlaik vilku skaits ir samazinājies, bet uz citu Eiropas valstu fona Latvija joprojām izceļas ar lielu vilku skaitu. Kā būs nākotnē? Vai vilki tiks izšauti kā citviet Eiropā vai arī mums pietiks saprāta saglabāt šo sugu kā dabisku ekosistēmu sastāvdaļu — to rādīs laiks.
Vilku projekts pabeigts
Vilku skaitam 1990.gadu vidū sasniedzot kārtējo maksimumu, ik gadu nošauts gandrīz 300 vilku. Tā bija unikāla izdevība iegūt vērtīgu informāciju par populāciju kopumā. 1997.gadā Mežierīcības institūts sāka pirmo nacionālo vilku izpētes projektu ar mērķi noskaidrot pašreizējo populācijas stāvokli. Projekts ilga trīs gadus un noslēdzās pagājušā gada decembrī. Nošautie vilki tika mērīti un svērti (liela daļa rezultātu ir iegūta ar pašu mednieku rokām), ir analizēts viņu kuņģu saturs, ņemti audu paraugi ģenētiskai analīzei.
Lieli, bet ne pelēki
Ir izpētīta mūsu vilku populācijas morfometrija — ķermeņa izmērs, svars, galvaskausu parametri. Pēc visiem šiem rādītājiem mūsu vilki ir līdzīgi kaimiņu populāciju (Polijas, Krievijas) vilkiem. Tēviņi ir lielāki par mātītēm — pieauguša tēviņa vidējais svars ir 38 kg, mātītes svars — 35 kg.
Vilku tikai pasakās var droši saukt par pelēci, mūsu mežu pelēči reti kad atbilst šim aprakstam. Tie pārsvarā ir pelēkbrūni, bieži vien dominē rūsgans kažoka tonis. Gaišāks un pelēcīgāks kažoks kļūst ziemā.
Vilks nav cilvēkēdājs
Vilku ēdienkartes pētījumi atklāj, ka vilku visiemīļotākā barība ir savvaļas pārnadži, t.i., stirnas, staltbrieži, mežacūkas un mazāk aļņi, jo tie ir nopietni pretinieki, kas nebaidās stāties pretī vilkam. Vasarā otrajā vietā aiz pārnadžiem atrodas bebrs, un tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā bebru skaita pieaugumu pēdējo gadu laikā. Mājdzīvnieki par upuriem kļūst visai reti, turklāt bieži vainojama ir pašu saimnieku nevīžība, atstājot lopus naktīs ārā vilku apdzīvotā rajonā. Visbiežāk no vilku uzbrukumiem cieš aitas un suņi, īpaši ziemas laikā. Emociju līmenī daudzi cilvēki uzskata, ka vilks ir ļauns, jo saplosa mums tik simpātiskos Bembija tipa dzīvniekus — briežus un stirnas. Bet dabā tā ir iekārtots — ir plēsēji un ir upuri. Plēsēji vainago barības ķēdi, un arī cilvēks pieder pie plēsējiem, turklāt ir ļoti līdzīgs vilkam — cilvēks ir izteikti sociāls dzīvnieks. Varbūt tieši līdzībā ar vilku sakņojas mūsu naids pret to? Cilvēks jebkuru plēsēju uzlūko kā savu konkurentu, kurš patērē tos dabas resursus, kurus cilvēks būtu varējis nomedīt pats.
Mūsdienās vairs nav jābaidās, ka pelēcim varētu ienākt prātā uzbrukt cilvēkam. Šādi gadījumi tika atzīmēti agrāk, kad cilvēka rīcībā nebija šaujamieroču vai arī kādos neparastos gadījumos (piemēram, kara laikā, kad plēsēju skaits strauji pieauga, bet savvaļas pārnadžu skaits saruka). Intensīvas vajāšanas dēļ vilki ir mainījuši savu uzvedību un kļuvuši piesardzīgi, visi cilvēki, viņuprāt, ir potenciāli mednieki. Uzbrukt cilvēkam var ar trakumsērgu slimi dzīvnieki, taču šādi gadījumi nav bieži.
Jauktās attiecībās dzimst hibrīdi
Pirmo reizi Latvijā ir droši apstiprināts gadījums par vilku un suņu krustošanos savvaļā un hibrīdo pēcnācēju radīšanu. Kucēni pēc ārējā izskata atgādina lauku krančus, bet viņu mitohondriālās DNS analīzes rezultāti apgalvo pretējo — viņi ir tīrasiņu vilki. Tas nozīmē, ka viņu māte ir vilcene (jo mitohondriālā DNS tiek mantota no mātes olšūnas), bet tēvs — suns, par ko nepārprotami liecina kucēnu izskats. Šādu hibrīdu parādīšanās ir aprakstīta daudzviet Krievijā, Ukrainā, Itālijā — vietās, kur vilku ir maz un līdz ar to tiek izjaukta dzimumu attiecība populācijā. Latvijā vienīgais līdz šim zināmais hibridizācijas gadījums aprakstīts 1971.gadā Latgalē (1970.gadu sākumā vilku Latvijā bija maz). Vilku un suņu krustojumu parādīšanās no jauna izraisa pārdomas par mūsu vilku populācijas stāvokli, jo tik tiešām vietā, kur atrasti hibrīdi, vilku ir ļoti maz, toties netrūkst klaiņojošu suņu.
Pētījumi turpinās
Trīs gadu darbs ir radījis vairāk jautājumu nekā atrisinājumu.
Pagājušā gada maijā Igaunijas Dabas fonds sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu sācis jaunu projektu, kura mērķis ir noskaidrot lielo plēsēju (vilku, lūšu, lāču) aktivitātes uz robežas ar Igauniju un Krieviju. Šajā projektā ļoti būtiska ir Latvijas robežsardzes piedalīšanās. Robežsargi, kas ikdienā dodas apgaitā uz robežas, šīs ziemas laikā reģistrēs visas redzētās plēsēju pēdas, atzīmējot to skaitu, kustības virzienu un vietu. Tas ļaus izdarīt secinājumus par to, vai pastāv šo sugu vienvirziena migrācija no austrumiem, par ko, piemēram, runā Latgalē attiecībā uz vilkiem, un noteikt vietas, kuras dzīvnieki izmanto kā pārejas. Šādas vietas sauc par ekoloģiskajiem koridoriem, un tās ir būtiskas, lai nodrošinātu ģenētisko apmaiņu starp populācijām.
Vilku nākotne cilvēku rokās
Šobrīd vilks pieder pie tā saucamajiem nelimitētajiem medījamiem dzīvniekiem, t.i., tos drīkst medīt neierobežoti, turklāt visa gada garumā, arī laikā, kad vilkiem aug mazuļi. No 1997. līdz 1999.gadam par katru nomedīto vilku maksāja prēmiju — 75 latus. Šāda politika attiecībā pret šo sugu jau nesusi augļus — vilku skaits ir samazinājies. Nezinu, vai oficiālās uzskaites dati ir ticami, bet šie skaitļi rāda populācijas samazināšanos par 200 dzīvniekiem gada laikā, un tas ir būtisks kritums.
Vilks ir suga, pret kuru attieksme ir visai pretrunīga. Daudzi gribētu Latvijā iznīcināt pilnīgi visus vilkus (uzskatot tos par saviem konkurentiem), citi, atbalstot neierobežotas medības, apgalvo, ka tas nekad nebūs iespējams. Bet tas taču ir izdevies Eiropā un ASV, un arī Latvijā pirms 2. pasaules kara vilku gandrīz vairs nebija.
Taču tās valstis, kuras šo plēsēju pirms kāda laika ir iznīcinājušas, tagad tikpat sparīgi cenšas atkal tos reintroducēt vai veicina rekolonizāciju dabiskā ceļā, jo ir sapratušas, ka līdz ar vilku ir zaudējušas ekosistēmas unikālu sastāvdaļu. Šobrīd vilks daudzās Eiropas valstīs ir aizsargājama suga. Ja Latvija gatavojas stāties Eiropas savienībā, uz ko tiek tendēta mūsu ārpolitika, tai ir jāmaina pašreizējā likumdošana arī vides jomā.
Kopš 1999.gada sākuma tiek veikts kopīgs Dānijas un Latvijas projekts, kura mērķis ir saskaņot Latvijas likumdošanu ar ES normām. Projekta ietvaros tiek pētīts arī lielo plēsēju populāciju stāvoklis. Ja tiks atrasti pārliecinoši argumenti, ka lūšu un vilku populācijas ir tik dzīvotspējīgas, lai turpinātu medības, mēs varēsim pieņemt Eiropas likumdošanu ar atrunām. Jebkurā gadījumā noteiktas izmaiņas mūsu medību noteikumos būs jāpieņem. Piemēram, prēmiju maksāšana un medīšana mazuļu laikā ir ar medību ētiku nesavienojami jēdzieni, jo tad tās vairs nav medības, bet gan mērķtiecīga sugas iznīcināšana.
Tuvākajā nākotnē šī projekta ietvaros ir jātop plēsēju darbības plānam, kur tiks formulētas pamatnostādnes un būs paredzēti darbības virzieni attiecībā uz šīm sugām.
Visai cilvēcei un katram cilvēkam ir jāsaprot, ka ikvienai sugai uz šīs planētas ir vienādas tiesības dzīvot savā dabiskajā vidē. Arī cilvēkam ir tiesības dzīvot tīrā un pēc iespējas mazāk izmainītā vidē. Ikvienai sugai ir sava noteikta vērtība un vieta, kuru mēs, cilvēki, nevaram un nedrīkstam mērīt ar savu mērauklu. Vilks nav ne ļauns, ne labs, viņš ir unikāla, neatkārtojama suga, daļiņa no Zemes dzīvības brīnuma tāpat kā cilvēks. Mums ir jābūt tolerantiem pret citām dzīvām būtnēm. Vai tas izdosies? Gribētos tam ticēt…
Raksts publicēts 2000.gada martā.
Žanete Andersone, zoologs