VAK – Vides aizsardzības klubs – trīs vārdi, kas savulaik satricināja Latviju. Vecākā nevalstiskā vides organizācija Latvijā. Dzīva un darbīga joprojām – šogad tā atzīmēs savas pastāvēšanas 18.gadskārtu. Bet cik veca vai jauna tā ir patiesībā? Kas vispār ir Vides aizsardzības klubs, kāda ir tā nozīme un galvenais uzdevums – senāk, šodien un nākotnē? Nezinu, vai uz šiem jautājumiem var atbildēt viena raksta nedaudzajās slejās, bet jubilejas reizē dot nelielu ieskicējumu tomēr atļaušos. Manu uzdrīkstēšanos stiprina arī fakts, ka pats esmu līdzdarbojies klubā vismaz 10–12 gadus, tādēļ droši varu apgalvot: lai kur mani vestu pasaules ceļi, vienalga, ar ko es savā dzīvē nodarbotos, – kamēr vien pukstēs mana sirds, mana ceļa sākums vienmēr būs iekrāsots zaļš. Domāju, ka tāds tas arī paliks mūžīgi. Droši vien, ka zaļuma tonis var gan pabalēt, gan uzplaiksnīties pavisam košs, bet izzust pavisam laikam vairs nevar. Nezinu, vai man ir saglabājusies VAK biedra karte, bet zinu, ka tā visupirms ir pārliecības un tikai pēcāk piederības apliecība. VAK biedrus vieno savdabīga filozofija, kas, iespējams, ļāvusi klubam saglabāties un neizšķīst laikmeta drumslās, kā tas noticis ar citām savulaik līdzvērtīgām organizācijām: Latvijas Tautas fronti, «Helsinki 86», Rīgas Ekoloģisko klubu un vēl, un vēl. Šīs filozofijas vārds ir mīlestība.
Sākuma sākums. Aizsākums
Šogad oficiāli atzīmējamie 18 gadi laikam jau nebūt neatspoguļo šīs kustības patieso vecumu. Drīzāk gan pirms 18 gadiem radās reāla iespēja to piereģistrēt – ar statūtiem un zīmogu –, kas tagad varbūt nešķiet nekas īpašs, taču tolaik tā bija milzīga uzvara un jaunas cerības sākums ceļā uz neatkarīgu Latviju. Protams, valstiskā neatkarība bija augstākais mērķis, kas varbūt pat neapzināti bija transformējies puslegālās un pavisam nelegālās talkās dažādos Latvijas nostūros. Par to nerunāja, par to domāja, varbūt tikai iedomājās, bet varbūt pat neiedomājās nemaz. Taču kaut kas bija noticis – kopā bija sanākuši cilvēki, kas juta citādi, ko vienoja mīlestība. Kad un kur tad dzimis Vides aizsardzības klubs? Nezinu, vai kāds spēj atbildēt uz šo jautājumu tieši un konkrēti. Visticamāk – nē. Katram te būs nosaucams savs laiks un sava vieta. Kam Tērvete, kam Murjāņi, kam Valmiera, Cēsis, Madona, Ventspils, Daugavpils, Bauska, Sabile, Talsi, Kandava, Sunākste, Kvēpene, Doles sala, Rīga, Mežaparks, Čakstes piemineklis Meža kapos, Brīvības piemineklis, Baltijas jūra, Mārupīte… dzīvība, cerība, mīlestība… tā varētu turpināt bezgalīgi. Kam taisnība? Taisnība katram sava. Tradicionāli, ka dzīvības pavediens būtu meklējams dzimšanas stundā un vietā, bet te arī laikam slēpjas VAK lielais noslēpums, mistērija – sauciet to, kā gribat. Šī kustība dzimusi tautā, Latvijas zemē iesakņojusies un laidusi dziļas saknes. Citādi tās vairs sen nebūtu. Jā, vides klubam daudz skauģu un nelabvēļu, daudz arī kļūdu un neizdarību… Bet kāds tad ir tavs uzdevums, VAK?
Zaļais svērtenis
Dažādos laikos skanējuši dažādi viedokļi: vieni klubam pārmetuši neizdarību, sākot jau ar zemē nosviesta papīrīša nepacelšanu, citi pārmetuši bezzobainību, vēl citi – kluba vadības gausumu un lēnprātību. Te nu derētu atcerēties VAK pirmuzdevumu – to, kāpēc šāda kustība radusies. Vides aizsardzības klubs daudzus jo daudzus gadus bijis iekustinātājs, virzītājspēks, un pēc līdzīgiem principiem tas darbojas vēl šobaltdien. Man patiktu salīdzinājums ar svērteni – domāju, ka kluba uzdevums ir «iekustināt» procesus un aktualizēt tos. Tālākais jau ir valsts institūciju uzdevums. Cits jautājums ir, kā valsts ierēdņi uz tiem reaģē… Zaļā svērteņa uzdevums nav atrisināt milzīgas ekoloģiskas problēmas. Tā uzdevums ir uz tām norādīt, padarīt tās aktuālas, atmaskot negodīgos, protams, arī aizstāvēt vājos – tos, kas paši to nespēj, piemēram, kokus, putnus, upi, ezeru, pilsētu, sētu, cilvēku – aizstāvēt dzīvību. Domāju, ka pat Eiropas mērogā būtu grūti atrast līdzvērtīgu kustību, kas būtu gatava runāt par vides aizsardzību no dabas – dzīvības – viedokļa. Te derētu atcerēties VAK mūžīgā (piedod, Arvīd!) prezidenta Arvīda Ulmes slaveno uzrunu LR Augstākajā Padomē laikā, kad tika diskutēts likums par dabas aizsardzību – viņš pilnā nopietnībā no tribīnes atļāvās diskutēt par to, kas ir dzīvā un nedzīvā daba un kurš galu galā var apgalvot, ka ezers ir nedzīva daba? Toreiz šāda jautājuma nostādne laikam gan izraisīja zināmu šoku svarīgajos deputātu kungos un kundzēs.
Jā, VAK nereti iekustina problēmas un tad pamet tās likteņa ziņā. Kas ir Vides aizsardzības klubs? Tā struktūra allaž bijusi atvērta ikvienam – katrs jaunpienācējs ir mīļi gaidīts. Nezinu, vai pašlaik vēl dzīvs šis «ugunskura princips», kas katram deva iespēju līdzdarboties un uzņemties atbildību par paša ierosināto lietu. Savulaik kāds asprātīgs kluba biedrs šo principu nosauca par pašiniciatīvas sodīšanas likumu – ja pats ierosini, pats arī dari un ved citus sev līdzi. Tādēļ nereti gadās, ka dažs labs projekts tā arī paliek uz ierosinātāja sirdsapziņas. Kādreiz, senākos laikos, kad pats aktīvi līdzdarbojos šajos procesos, domes sēdes tiešām notika, sēžot ap ugunskuru, – jauka tradīcija! Domāju, ka tā laiku pa laikam dzīva joprojām. Tātad viens no kluba struktūras pamatlikumiem ir: VAK esmu es pats, un tas, ko es pats izdarīšu, – tas arī būs.
Stāsts par uzdrīkstēšanos
Sen pierasts redzēt vides kluba aktīvistus dažādās Rīgas un Latvijas vietās, mēģinot panākt dzīvības uzvaru, bet pirmās akcijas jau tītas pagātnes biezajā miglā. Daudzi no pirmajiem kluba aktīvistiem sen jau strādā citā sfērā, valstī un laikam jau arī pasaulē. Kluba vēsturi vairākkārt sākuši – vai vismaz teikušies sākt – rakstīt dažādi cilvēki, tostarp arī es, bet pagaidām bez rezultāta. Protams, tas ir diezgan nepateicīgs darbs, jo sākuma gados nekāda dokumentācija netika kārtota; bija pat laiki, kad tas bija bīstami! Daudz kas biežo biroja telpu maiņu un nesakārtotības dēļ gājis zudumā. Pārsvarā šī vēsture būtu norakstāma no atmiņām un vecām, bieži vien nekvalitatīvām bildēm.
Kādi pasākumi tad kaldināja Vides aizsardzības kluba vārdu un ietekmēja norises ļaužu prātos? Atļaušos te dažus minējumus, kurus šīs publikācijas sakarībā pārspriedu ar savu ilggadējo kolēģi un senseno «vakieti» Elitu Kalniņu – ar viņu iepazinos tieši pirms 18 gadiem VAK pirmajā saietā VEF Kultūras pilī, kas tajās divās dienās bija pārpildīta, pat balkons. Jā, arī paši VAK saieti (juridiski tos sauc par kongresiem – aut.) bija milzīga emocionāla lādiņa un spriedzes pilni. Tiem bija disidentiska un romantiska aura. Cilvēka prāts un laiks tos darīja par vesela laikmeta zīmi, kas nu palikusi daudzu ļaužu prātos kā neatkārtojama vērtība. Pirmā oficiālā Vides aizsardzības kluba mājvieta, šķiet, bija Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Kultūras nams. Biju klāt, kad dienu pirms pirmā vērienīgā aizsardzības kluba masu pasākuma TTP kluba vadība pasniedza dokumentu, kurā bija teikts, ka TTP turpmāk vairs nevar sniegt pajumti un materiāli tehnisko bāzi šim interešu klubam.
Tas bija 1987.gada pavasaris. Nākamajā dienā notika demonstrācija pret metro. Sākumā tā bija paredzēta Esplanādē, bet Rīgas izpildkomiteja to veikli cerēja novirzīt uz tālo Arkādijas parku – laikam jau tādēļ, lai neduras acīs tāds nepieredzēts jampadracis. Rezultātā sanāca iepriekš neparedzēts milzīgs gājiens no Esplanādes uz Arkādijas parku. Todien vecā Arkādijas estrāde uz mūžīgiem laikiem ieceļoja trešās atmodas vēsturē. Žēl, ka savus desmit gadus vēlāk to tik bezrūpīgi ļāva nosvilināt. Nākamajā dienā notika milzīga VAK sanāksme Dzelzceļnieku kultūras namā. Pietrūka iestāšanās veidlapu – tās pieprasīja simtiem… Vides aizsardzības kluba ziedu laiks bija sācies. 1988.gads nāca ar VAK organizēto milzīgo karoga manifestāciju Mežaparka Lielajā estrādē – tā sākās ar gājienu no Rīgas centra uz Mežaparku un vakarā atpakaļ uz Brīvības pieminekli.
Vides aizsardzības klubs nebija tas, kurš pirmais pacēla Latvijas brīvības karogu, bet pirmais, kurš to iznesa tautā tik plašā manifestācijā, gan. Zelta burtiem VAK vēsturē būtu jāieraksta pirmā starptautiskā konference, kas bija veltīta Baltijas jūras glābšanai un notika Ēdoles pilī. Tajā piedalījās daudzi ārzemnieki, kas, pēc to gadu likumiem, nedrīkstēja brīvi pārvietoties pa Latviju. Daļa konferences pagāja, izskaidrojoties ar miliciju un Valsts drošības komiteju… bet «jūras lietas» bija aktualizētas. Pirmā «stop-akcija» notika pie Slokas celulozes un papīra kombināta vārtiem. 1988.gada 3.septembris – Lūgšana jūrai – dzīva cilvēku ķēde, kas apjoza lielāko daļu Latvijas jūras piekrastes. Interesanti, ka tieši ar šādu milzīga izmēra fotogrāfiju sākas Latvijas Tautas frontes muzeja ekspozīcija.
Viens no vērienīgākajiem «pasākumiem» notika Saldus rajonā, kad «vakieši» stājās pretī krievu armijai, kas bija okupējusi visu bijušo Zvārdes pagastu. Toreiz mācītājs Oļģerts Miķelsons ar rokās paceltu Bībeli gāja pretī automātu stobriem. «Vakieši» gribēja uzlikt krustus uz Zvārdes kapos apbedīto atdusas vietām. Krustus nesa bijušie Zvārdes poligona iedzīvotāji – viņi savus tuviniekus nebija apciemojuši kopš 1954.gada, kad te sāka saimniekot armijnieki. Atliek vien piebilst, ka Zvārde bija pirmā teritorija, ko atbrīvoja nelūgtā armija. Vesels pagasts atgriezās mājās – izpostītā, bet savā zemē.
Nozīmīgs bija Vides aizsardzības kluba rīkotais mītiņš pie Kompartijas Centrālkomitejas 1990.gada martā, kad VAK publiski pieprasīja oficiāli nosodīt un slēgt Komunistisko partiju. Toreiz gan piedalījās vien nepilns simts cilvēku…
Prezidenta fenomens
Šā raksta ietvaros nav iespējams ierakstīt pat simto daļu no tā, ko gribētos… Bet gribētos daudz… Gribēju pieminēt cilvēkus, kas būtu pelnījuši savu vārdu izlasīt šajā publikācijā, taču – jo vairāk nosauksi, jo vairāk paliks «aiz kadra». Tas lai paliek citai reizei – plašākam pētījumam. Pakavēšos pie vēl viena šķietama fenomena – VAK vadības.. Rakstīt par Vides aizsardzības klubu un neuzrakstīt par Arvīdu Ulmi laikam nozīmētu neuzrakstīt neko. Arvīds noteikti ir viens no tiem, kurš tālajos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados aizrāva cilvēkus, kas kaldināja VAK vārdu. Negribu pārvērtēt Arvīda nozīmi, bet nezinu, vai bez viņa šī kustība būtu dzimusi un, ja būtu, vai tā būtu tāda, kāda tā ir, un – pats galvenais – vai tā pastāvētu vēl šobaltdien. Arvīds Ulme kā VAK prezidents (pats sevi mēdz dēvēt par virsaiti – aut.) nenoliedzami ir izmantojis savu ietekmi un gala vārdu atsevišķos Vides aizsardzības klubam būtiskos jautājumos. Iespējams, ka arī viens otrs politisks lēmums ir ticis grozīts pēc Arvīda prāta, iespējams. Domāju, ka tas nav šā raksta uzdevums – izvērtēt atsevišķu lēmumu pieņemšanu. Taču tas, ka VAK joprojām ir dzīvs, lielā mērā ir Arvīda Ulmes nopelns. Garajā kluba vēsturē ir bijuši vairāki prezidenta gāšanas mēģinājumi, bet tie nekad nav nesuši cerētos augļus. Godīguma labad jāpiebilst, ka vienā ir piedalījies arī šo rindu autors, bet pārējos neminēšu, jo tie tāpat nav atnesuši šai kustībai ievērības cienīgas izmaiņas. Tieši Arvīds ir tas, kurš daudzreiz vedis «vakiešus» atpakaļ pie dabas, pie kluba pirmuzdevuma. Kas tad ir šis pirmuzdevums? Redzēt! Nezinu, kā ir iespējams savienot LR Saeimas deputāta pienākumus un VAK virsaiša spēju redzēt, taču tas lai paliek Arvīda ziņā. Tāpat kā viņa spēja noturēt VAK šos (ne jau 18!) gadus.
Kaut pastalās…
… bet brīvā Latvijā – tā kādreiz vēstīja kāds mītiņu plakāts. Brīvība pienāca, pastalas saņēmām… Nu cilvēki alkst kurpju. Tāda nu reiz ir viņu daba – nekad nesamierināties ar sasniegto. Viss ir pareizi, bet kāpēc mēs mēdzam sacīt, ka «krievu laikos» bija labāk? Visiem bija kurpes? Jā, droši vien. Arī paēduši varbūt bija labāk. Laikam jau esam pieraduši paši pie sava karoga, himnas un milzīgajām iespējām, ko sniedz šis laiks. Varbūt liekas, ka tas viss ir pats par sevi saprotams? Arī tā varētu būt… Labāk gan būtu neaizmirst laiku, kuru paši veidojām. Ir, protams, zināms paradokss – daudz kas, ko agrāk nosargājām, tagad jāsargā par jaunu. Vides aizsardzības kluba uzdevums ne tuvu nav izpildīts. Domāju, ka tas nekad nebeigsies, kamēr vien Saule riņķos ap Zemi. Dod, Dievs, lai tas būtu mūžīgi!
Mārtiņš Eglītis
Publicēts 2005.gada februārī.