Pirms kāda laika Salaspilī notika Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu 2014.–2020.1 gadam stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskata sabiedriskā apspriešana. Sanāksmes vadītājs Valdis Felsbergs konstatēja, ka «parasto» iedzīvotāju sanāksmē nav, tātad sabiedrība mežu apsaimniekošanas plānos draudus nesaskata. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa «Vides Vēstu» lasītāju nav «parastie» iedzīvotāji, bet esmu arī tikpat pārliecināts, ka lielākā daļa, izlasot pirmo teikumu, īsti nesaprata, par ko ir runa un vai zem garā nosaukuma kādi draudi slēpjas vai ne. Tādēļ ļaujiet pastāstīt…
Zemkopības ministrijas (ZM) izstrādātās Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes, ko turpmāk ērtības labad saukšu vienkārši par pamatnostādnēm, ir dokuments, kurā aprakstīts, kā līdz 2020. gadam plānots apsaimniekot Latvijas mežus jeb kā kokrūpniecības nozarei no meža iegūt tik daudz koksnes, cik grib. Ja domājat, ka pārspīlēju, varat iepazīties ar ZM rakstīto, ka pamatnostādnes balstītas uz 2012. gadā izstrādāto (un nekur publiski neatrodamo) Meža nozares attīstības plānu, kura izstrādes pamatā bija «mežsaimniecības ekonomiskie aprēķini par nepieciešamo saimniecisko darbību apjomiem meža apsaimniekošanā». Iespējams, patiesībā pamatnostādņu pamatā ir kāds vēl senāks un ne mazāk slepens nozares stabilizācijas un attīstības plāns, kas tika izstrādāts 2009. gadā. Viens no pamatuzstādījumiem šajā plānā, saskaņā ar nozares pārstāvju pausto plašsaziņas līdzekļiem, ir: mežizstrādes apjomi nedrīkst samazināties.
Dabas sargātāji skrāpējas aiz slēgtām durvīm
Plānus izstrādāja pašas meža nozares organizācijas un institūcijas, nevienu, atskaitot Latvijas Pašvaldību savienību, no malas nepieaicinot. Šāda pieeja ir šķietami loģiska – nozare pati plāno savu darbu, un kāpēc kādam tur būtu īpaši jājaucas. Tomēr šīs pamatnostādnes ir attīstības plānošanas dokuments, kura tapšanā saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem «Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā» tik tiešām ir jānodrošina sabiedrības līdzdalība. Turklāt, tā kā oficiālais meža politikas mērķis ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kas nozīmē līdzsvaru starp ekonomiskajām, sociālajām un vides vajadzībām, loģiska kļūst citu interešu grupu, ne tikai nozares uzņēmēju iesaistīšana.
Neslēpšu – dabas aizsardzības organizācijas ilgi skrāpējās aiz slēgtām durvīm, līdz beidzot ZM nodeva pamatnostādnes sabiedriskajai apspriešanai. Kopš tā brīža pamatnostādnes maz mainījušās par spīti daudziem būtiskiem iebildumiem attiecībā uz to saturu2. ZM acīmredzami identi cē sevi ar meža nozari, nevis valsts pārvaldi, kam vajadzētu strādāt sabiedrības interesēs, tāpēc katrs priekšlikums, kas neatbilst kokrūpnieku lobija interesēm, tiek kategoriski noraidīts vai vienkārši ignorēts.
Viss dubultojas
Kā jau tradicionāli meža nozares propagandas materiāliem, arī šā dokumenta pamatā ir moto «Mums viss ir kārtībā». Ja nu ir kādas problēmas, tad tie ir tikai dažādi šķēršļi, kas traucē gūt no mežiem vēl lielāku labumu jeb vēl vairāk koksnes. To, ka viss ir kārtībā, jau tradicionāli apliecina apgalvojums, ka «meža platība Latvijā salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta pirmo pusi ir dubultojusies». Starptautiski pētījumi, kas parāda, ka Latvija ir viena no vadošajām valstīm pasaulē meža platību sarukuma ziņā, pamatnostādnēs tika minēti tikai dabas aizsardzības organizāciju uzstājības dēļ. Redz, meža de nīcija šajos pētījumos esot cita, pētījumu metodika ne tāda… Tajā pašā laikā īpaši netiek uzsvērts, ka arī meža platību dubultošanās balstīta uz salīdzinājumu starp dažādām meža de nīcijām un skaitļiem, kas iegūti ar atšķirīgām metodēm.
Teikšu kā ir: štrunts par mežu platību! Dabas aizsardzības organizācijām (un atļaušos minēt, ka arī plašākai sabiedrībai) nav tik svarīgi, vai Latvijā meži aizņem 40, 50 vai 60% teritorijas, it īpaši, ja šajos procentos tiek ietvertas arī platības, kas ir mežs tikai uz papīra, nevis dabā. Dabas aizsardzībā būtiski ir tas, vai tiek saglabātas mežiem raksturīgās sugas un biotopi, bet mežu vērtības, kas rūp sabiedrībai, ir tikpat dažādas cik pati sabiedrība: sēnes un ogas, medījamie dzīvnieki, iespējas svaigā gaisā uzlabot zisko un garīgo veselību, nodarboties ar sportu vai atvilināt uz Latviju ārzemju tūristus, aizsardzība pret troksni un piesārņojumu utt. Tajā pašā laikā pat tad, ja platības mistiskā kopsumma nav tik svarīga, par to gluži aizmirst arī nevar, jo galu galā – jo mazāka platība, jo grūtāk tajā savietot visu grupu intereses, it īpaši, ja pieeja ir stingri nodalīt platības, kas paredzētas koksnes ražošanai no platībām, kas paredzētas cilvēkiem vai dabas aizsardzībai, turklāt koksnes ieguvi nosakot par prioritāti. Protams, nevar iztikt arī bez šāda dalījuma, jo mums vajadzīgi gan mikroliegumi, gan īpaši iekārtotas atpūtas un pastaigu vietas mežā, tomēr lielākajā daļā mežu vajadzētu šīs dažādās intereses līdzsvarot. Tieši to ZM sola šajās pamatnostādnēs, kaut, izlasot līdz galam, nemaz neplāno solīto īstenot.
Dabas aizsardzības problēmas mežos
Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā pēc mežu fragmentācijas pieauguma (t.i., meži sadalīti daudzos mazos gabaliņos). Nesen izstrādātais ziņojums par īpaši aizsargājamo meža biotopu stāvokli rāda, ka nelabvēlīgā stāvoklī ir visi Latvijā sastopamie Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamie meža biotopi. Parasto meža putnu populācijas kopš ciršanas apjomu palielināšanas 2009.–2010. gadā samazinājušās, to apliecina meža putnu indekss. Melnā stārķa, kas ir viens no Latvijas mežu dārgumiem un ar ko tīk lepoties arī meža nozarei, populācija kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām sarukusi vairāk nekā uz pusi. Aizsargāti ir vien aptuveni 10% mazā ērgļa ligzdošanas vietu, un katru gadu tiek reģistrēti vairāki gadījumi, kad tiek nocirsti koki, kuros ērglis ligzdo. Varētu gaidīt, ka plānošanas dokuments, kura mērķis ir «īstenot un attīstīt ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu» aplūkos arī šīs problēmas mežu dabas vērtību saglabāšanā. Tomēr nē! Izrādās, galvenās problēmas mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā ir Dabas aizsardzības pārvaldes, Valsts meža dienesta un VAS «Latvijas valsts meži» datubāzu nesaderība un tas, ka nav īpaša, tieši mežu bioloģiskās daudzveidības monitoringa. Protams, šo īpašo monitoringu vajadzētu veikt pašai nozarei, jo, kā paziņojis ZM pārstāvis Jānis Birģelis, viņš uzskatot, ka valsts Bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmā ievāktie dati nav objektīvi (lasi – rezultāti nav tādi, kādus vajag mežrūpniekiem). Protams, objektīvu informāciju par meža dabas vērtībām var ievākt tikai LVMI «Silava»! Lai gan šajā institūtā strādā ne mazums godprātīgu un zinošu speciālistu (tostarp bioloģijas, ne tikai mežzinātnes jomā), diemžēl institūta vadības nostāja acīmredzot ir, ka šai iestādei jāpiedalās meža nozares tēla spodrināšanā par katru cenu, tāpēc ir skaidrs, ka šī nav institūcija, no kuras varētu gaidīt objektīvu izvērtējumu par Latvijas mežu dabas vērtībām.
Saskaroties ar dabas aizsardzības organizāciju iebildumiem pret acīm redzami nepilnīgo izvērtējumu par problēmām dabas aizsardzībā, ZM papildināja problēmu uzskaitījumu ar to, ka īpaši aizsargājamo biotopu de nīcijas nav noteiktas Ministru kabineta noteikumos, neesot zināms, cik lielas platības nepieciešamas dabas aizsardzībai un neesot izstrādi optimālie īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu apsaimniekošanas noteikumi.
Izrauts no konteksta un bez iepriekšējas pieredzes darbā ar ZM, šis problēmu uzskaitījums var nešķist satraukuma vērts – būtu taču labi iegūt skaidrību par visiem minētajiem aspektiem! Protams, varētu jau pārrakstīt Ministru kabineta noteikumos biotopu de nīcijas no savulaik Latvijas Dabas fonda izdotās rokasgrāmatas «Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā», bet skaidrs, ka ZM mērķis ir biotopu noteikšanu no ekspertu kompetences padarīt par politisku diskusiju jautājumu, lai ar likumu noteiktās de nīcijas būtu «pareizas». Ko gaidīt tālāk? Ministru kabineta noteikumus ar instrukciju putnu sugu noteikšanai?
Par to, ka vajadzētu noskaidrot, cik lielas Latvijas mežu platības būtu atvēlamas dabas aizsardzībai, ar dažādiem meža nozares pārstāvjiem esam runājuši tik sen, cik vien es vispār esmu runājis ar šīs nozares pārstāvjiem, – tātad kādus gadus astoņus, un nekad tālāk par «jā, vajadzētu gan» šīs sarunas nav nonākušas. Varētu jau priecāties, ka beidzot uzklausīta mūsu gadiem ilgusī īdēšana, ja vien… komplektā nenāktu galvenais mērķis: nodrošināt, lai koksnes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības nesamazinās. Tātad ir skaidrs, ka dabas aizsardzībai atvēlamās platības nedrīkst būt lielākas par pašreizējām, bet ar tām ir krietni par maz, un to apliecinās ikviens. ZM uzskata, ka platībām, kas ir aizsargātas, jāizstrādā «optimāli» apsaimniekošanas noteikumi, bet šajā gadījumā ar «optimāliem» noteikumiem nav jāsaprot, «kā labāk saglabāt dabas vērtības», bet gan «kā pēc iespējas vairāk nocirst teritorijās, kas atvēlētas dabas aizsardzībai».
Datu avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība.
Cirst, cik vien iespējams
Viena no lielākajām intrigām, gaidot pamatnostādņu parādīšanos, man bija, kādi būs tajā iekļautie maksimāli pieļaujamā koku ciršanas apjoma noteikšanas pamatprincipi. Savulaik valdība uzdeva ZM izstrādāt šādus pamatprincipus, kuros ietverti ekonomiskie, dabas aizsardzības un sociālie aspekti. Ar šā uzdevuma izpildi ministrija ilgi kavējās, kamēr es ar interesi gaidīju, ko gan tā izdomās, lai it kā ņemtu vērā dabas aizsardzības un sociālās vajadzības, bet ciršanas apjomus saglabātu vismaz līdzšinējos. Galu galā ZM pat nepapūlējās būt radoša – aprakstīja jau esošo, galvenokārt uz ekonomiskiem apsvērumiem balstīto, pieeju ciršanas apjomu noteikšanai, vien piebilstot, ka esot ievēroti arī dabas aizsardzības un sociālie aspekti.
Tad nu arī turpmāk maz kas mainīsies: ar mikroliegumiem neaizsargātie īpaši aizsargājamie meža biotopi tiks ieskaitīti cērtamajos mežos un vai nu tiks izcirsti, vai arī uz to rēķina tiks pārmērīgi cirsti pārējie meži, jo kaut kur taču jāatrod izcīnītie koksnes kubikmetri! Joprojām tiks veicināta mežu fragmentācija, mežus izstrādājot kailcirtēs, nevis attīstot izlases cirtes, jo katra prasība saglabāt ainavā noteiktu īpatsvaru veco mežu vai veicināt saimniekošanu ar izlases cirtēm taču ietekmē pieejamos ciršanas apjomus. Joprojām notiks mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā, jo rudenī un ziemā nevar paspēt nocirst paredzēto apjomu.
Par ciršanu pavasarī
Kas attiecas uz ciršanu pavasarī, šajā jautājumā ZM pieeja izrādījusies īpaši šķebinoša. Tiem, kuri šim jautājumam nav rūpīgi sekojuši līdzi, atgādinu: Latvijas Ornitoloģijas biedrība aprēķinājusi, ka ik gadu mežizstrādes dēļ iet bojā desmitiem tūkstošu putnu ligzdu un mežizstrādes radītais traucējums samazina īpaši aizsargājamo putnu sugu ligzdošanas sekmes. Mežizstrādes ierobežošanu putnu ligzdošanas laikā atbalstītu 80% Latvijas iedzīvotāju. Šo iemeslu dēļ esam rosinājuši noteikt miera periodu, lai mežizstrāde netiktu veikta no aprīļa līdz jūnijam.
Savulaik ar valdības rīkojumu tika izveidota darba grupa, kurai vajadzēja izstrādāt informatīvo ziņojumu par iespējām ieviest minēto trīs mēnešu mežizstrādes miera periodu. ZM vadībā sarunas nevedās, un ministrija tās aprāva pusvārdā – kamēr gaidījām nākamo darba grupas sanāksmi, Ministru kabinetā pa kluso tika iesniegts ziņojums, kas darba grupā vispār nebija apspriests. Tas balstīts uz vienpusēju un sagrozītu informāciju, lai nolemtu, ka necirst mežu putnu ligzdošanas laikā nav iespējams. Tāpēc arī pamatnostādnēs mežizstrādes miera periods nav iekļauts.
Iedzīvotāju informēšanai nav naudas
Darba stilā, kā izstrādā šīs pamatnostādnes, spilgti redzama ZM tradicionālā pieeja: nostumt malā ne tikai dabas aizsardzības organizācijas un to pārstāvētās intereses, bet visu to sabiedrības daļu, kas nepārstāv kokrūpniecības nozares intereses pārstāvošās organizācijas. Kamēr vairākos novados vietējie iedzīvotāji protestē pret apkārtnē notiekošo mežizstrādi, ZM apgalvo, ka tās rīcībā nav informācijas, ka šajā ziņā būtu problēmas. Lielākoties iedzīvotāji iebilst tāpēc, ka nezina, kad un kur meži tiks cirsti. Uz Latvijas Dabas fonda aicinājumu informēt vietējos iedzīvotājus par plānotajām cirsmām un dot viņiem iespēju iesaistīties lēmumu pieņemšanā, ZM atbild, ka tai nav nansējuma, lai nodrošinātu šādas «informācijas kampaņas». Iedomājieties, cik naudas tiek atvēlēts visam, kas vien iespējams, tostarp Cūkmena un Mammadaba aktivitātēm, sportam, nozari slavinošām publikācijām un raidījumiem, bet nav nansējuma, lai vietējos iedzīvotājus informētu par plānoto mežizstrādi!
Uz šā fona loģiski ir ZM augstie mērķi sabiedrības apmierinātībai ar Latvijas mežu apsaimniekošanu. Rezultatīvajam rādītājam «Uzlabojas (izcēlums mans – V. Ķ.) sabiedrības viedoklis un izpratne par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu» noteiktais mērķis ir, lai mežu apsaimniekošanu «pozitīvi» vai «drīzāk pozitīvi» vērtētu… 20% Latvijas iedzīvotāju.
Pēc pieciem gadiem…
Pieci gadi ir ļoti īss laiks, tomēr atļaušos prognozēt, ko Latvijas mežiem nozīmēs Meža nozares pamatnostādņu īstenošana to pašreizējā redakcijā. Noglabājiet kārtīgi šo «Vides Vēstu» numuru – vēlāk varēsiet pārliecināties, vai man bija taisnība. Protams, dabas aizsardzības organizācijas un, cerams, arī par šo jautājumu atbildīgās valsts iestādes turpinās cīnīties pret dabas vērtību iznīcināšanu kokrūpnieku interešu vārdā.
Līdz 2020. gadam:
- formālo meža platību pieaugums būs apstājies, bet reālā meža platības turpinās samazināties, palielināsies arī mežu fragmentācija;
- īpaši aizsargājamie meža biotopi joprojām būs sliktā stāvoklī, bet būs pilnīgāka informācija, lai to pierādītu;
- notiks mēģinājumi sagraut esošo dabas aizsardzības sistēmu, t.i., būtiski mainīt nosacījumus dabas aizsardzības teritoriju izdalīšanai un to apsaimniekošanai, bet tie nebūs sekmīgi;
- turpinās sarukt melnā stārķa populācija, un parasto meža putnu stāvokli raksturojošais meža putnu indekss tā arī neatgriezīsies 2008. gada līmenī;
- turpināsies mežrūpnieku izmisums, meklējot iespējas nocirst atvēlētos koksnes kubikmetrus, tāpēc arvien biežāk kailcirtes parādīsies vietās, kur tās līdz šim nebija iedomājamas vai atļautas: kultūrvēsturiski nozīmīgās vietās, īpaši aizsargājamos biotopos, kas nav praktiski aizsargāti, un it kā «kļūdas dēļ» arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un īpaši aizsargājamo putnu ligzdošanas vietās.
Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka pamatnostādnes būs tikai vēl viens politikas dokuments, kam nav būtiskas ietekmes uz reālo dzīvi. Cerēsim uz to labāko!
1 Tā kā pamatnostādņu izstrādes process ir ieildzis, šobrīd tās kļuvušas par pamatnostādnēm 2015.–2020. gadam.
2 Lasītājam jāņem vērā, ka raksta tapšanas brīdī pamatnostādnes vēl nav apstiprinātas, tāpēc gala dokuments var atšķirties no tā, ko esmu aprakstījis šajā rakstā.
Viesturs Ķerus, LOB valdes priekšsēdētājs
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2015