Ziņa, ka Latvijā jaunuzcelti vai restaurēti jau 82 hidroelektrostaciju dambji uz mazajām upēm, jāvērtē kā kārtējais ķieģelis neuzticības mūrī, ko vara ceļ starp sevi un tautu. Vai varas gaiteņos ir kāds, kas apzinās situāciju – cik peļņas kāru tehnokrātu spiedienu vēl spēj izturēt Latvijas daba? Vai aiz varas durvīm ir kāds, kurš uzņemas atbildību par ačgārnu ekonomiku, uzspiežot sabiedrībai maksāt pieckāršu cenu par elektroenerģiju? Tā mēs no sava plānā maciņa maksājam par dažu ekonomisku grupējumu avantūrām uz Latvijas upēm.
Mazo HES uzvaras gājiens atmodinātajā Latvijā sākās ar skaistām atmiņām, varbūt tikai iedomām par sakoptu lauku ainavu, kur plāna vidū ierādīta vieta sentēvu ūdens dzirnavām, kas dienā maļ Latvijas druvās izaudzētu labību, bet naktī dod elektrisko gaismu no VEF ražota strāvas ģeneratora. Ūdensrožu audzes ar milzu zivju bagātībām virs koka slūžām un šalcošs ūdenskritums lejpus turbīnām, kas vasaras tveicē izstaro spirdzinošu elpu saules pielietā apkārtnē… Jo vairāk attālināmies no savas bērnības, jo skaudrāk mūs pārņem vēlēšanās tur atgriezties. Droši vien tāpēc cilvēka dabā ir ļauties mītiem. Apgalvojums «tā bija vecos laikos» jebkurai šodienas avantūrai noteikti dod krietnu uzticamības pakāpi.
Hidro+energo = finansu resusi
Šodienas vērtību kritērijs vairs nav harmoniska iekļaušanās dabas diktētos saimnieciskos ciklos. Šodien vajag hidroresursus, kurus pārvērst energoresursos, lai palielinātu finansu resursus un gala rezultātā «zaļi» padzīvotu. Tāda ir šodienas uzņēmējdarbības shēma, kas noteiktas aprindas dzen hidroelektrostaciju celtniecības laukā. Vide un dabas norises ir pakārtotas. Lielākie hidroresursi ir lielākām upēm. Tāpēc Gauja, Salaca, Mēmele, Mūsa, Ogre, Ciecere, Tirza un vēl daudzas citas upes kļuva par ķīlniecēm uzņēmīgu darboņu rokās. Ja šīs mums ir mazās upes, uz kurām var būvēt mazas hidroelektrostacijas, kuras tad ir lielās upes? Paliek tikai Daugava, kas īstenībā jau vairs nav upe, bet ūdenskrātuvju kaskāde. Arī pārējās tā sauktās mazās upes drīz pārtaps par dīķiem – ja sabiedriskā doma klusēs un lietas turpinās ierasto gaitu. Upju upe Gauja jau augštecē vairākās vietās ir iegrožota. Tās straujās pietekas jau pirmās sagūstīja. Ir dzirdēts, ka Ventai un Abavai vēl dažas pietekas esot brīvas. Šaubos, vai tās izdosies saglabāt HES neskartas. Tikai ar starptautiskām lašupju aizsardzības konvencijām vēl izdodas aizturēt Salacas dambēšanu.
Nāves spriedums Mēmelei
Šobrīd cilpa kaklā ir arī otrai pēc caurplūdes lielākajai Latvijas upei – Lielupei. Abas Lielupes satekas Mūsu un Mēmeli jau lūko HES projektētāji. Mēmeles straumi grib savaldīt trīs kaskādes ar kopējo uzplūdināmo garumu vairāk nekā 30 km. Un tas viss jau notiek, lai gan pēc Daugavas kā caurceļotājzivju upes zaudēšanas Lielupe ar satekām Mūsu un Mēmeli ir galvenā saimnieciski vērtīgo zivju vimbu nārsta upe Baltijas jūrā. Piedāvājumi risināt problēmu, iekārtojot zivju ceļus, atkal atspoguļo cilvēku mītu par zivju apzinātu spēju pārvarēt šķēršļus. Vai tamlīdzīgas idejas mēs jau neizslimojām pērnā gadsimta 50.–60. gados Mičurina, Lisenko un citu voluntāru padomju zinātnieku laikā? Utopiskās vīzijas, ka zivtiņu bari teciņus vien, zvīņām saulītē spīguļojot, skries pāri zivju ceļa barjerām, lai paliek multfilmu sižetiem. Nevienu Latvijā būvētu zivju ceļu zivis neatzīst! Dzīve pierāda, ka labākā gadījumā līdz 15% caurceļojošo zivju pārvar vienu zivju ceļu, bet katru nākamo vairs tikai procenti no iepriekšējiem procentiem. Un jāatceras arī tas, ka visi zivju ceļi ir selektīvi, un tas nozīmē, ka lašveidīgo zivju ceļos neiet karpveidīgās zivis un nēģi. Es tiešām nezinu, ko vimbas darīs ūdenskrātuvē, ja tiks noplūdināti nārsta sēkļi. Kritiku neiztur arī kompromisa piedāvājums nārsta laikā atvērt aizsprostu. Nolaistas ūdenskrātuves der vienīgi šausmu filmu uzņemšanai. Par to varējām pārliecināties pagājušajā vasarā Pļaviņu HES remonta laikā, kad izgulsnētā piesārņojuma dubļu vannas atklājās visā savā «krāšņumā». Ko gan teiktu senie zemgaļi, ieraugot tādu postu pārsimts metrus no Bauskas pilskalna?
HES cilvēkiem nevajag
Pašlaik situācija vērsta uz to, ka tuvākajos gados visi kaut cik tekošie ūdeņi tiks pārvērsti par ūdens uzkrāšanas un novadīšanas sistēmām uz elektroturbīnām, pie kurām diemžēl nebūs šiltes – «Made in Latvia». Te sabruks vēl viens mīts par darbavietu radīšanu. Mazās hidroelektrostacijas ir un būs komplicētas automātiskā režīmā darbināmas iekārtas, kas atbilstoši mūsdienu prasībām ražo tikai ārzemēs. Un tāpēc vietējais darbaspēks, ražojot iekārtas, būvējot hidromezglus, arī ekspluatējot HES, nebūs vajadzīgs. Kā rāda personīgā pieredze, pārbaudot vairākas darbojošās hidroelektrostacijas Vidzemē un Kurzemē, to galvenie darbinieki bija sargsuņi, pārējo darīja automātika.
HES buma laikā mani kaitina demagoģija, ar kādu nopietni cilvēki, kas nestāv īpaši tālu no vides politikas, cenšas iegalvot, ka mazās HES ir faktors, kas sakārto vidi, uzlabo ekosistēmu, paver iespēju attīstīt tūrismu. Daži patīkami izņēmumi no 82 gadījumiem, uz ko varētu atsaukties šie «upju matadori», neuzrāda kopējo tendenci, kas būtībā ir tāda, ka hidroelektrostacijas uz Latvijas upēm:
- neatgriezeniski izjauc gadu simtos ieregulētu dabas mehānismu plašos ūdens sateces baseinos,
- rada nedabīgu cilvēka pārveidotu, vidi, kas kļūdaini funkcionē un nesaista ne dabas pielūdzējus, ne vienkāršus dabas baudītājus,
- noplicina un vienādo dabas daudzveidību, kas šobrīd pasaules vides politikā izvirzās priekšplānā.
Lašupes pārtop par karpupēm
Kā liecina novērojumi, HES vienmēr izraisa virkni saimniecisku un ekoloģisku problēmu – piesārņojuma uzkrāšanos ūdenskrātuvē, ledus sastrēgumus, applūdināšanu augšpus aizsprosta un ūdensteces izsīkšanu lejpusē, ūdenslīmeņa periodiskas svārstības, ūdens to paaugstināšanos visā ūdenstecē, zivju migrācijas ceļu nosprostošanu un to traumēšanu turbīnās, kā arī ainavas degradāciju.
Vienas vai otras problēmas atrisināšana konkrētā vidē vēl nav sasniegums. Upe ar hidroelektrostaciju ir un paliek slima un viegli ievainojama. Katrā vietā ir arī specifiskas problēmas, piemēram, upju baseinu pārbīde, karsta procesu aktivizēšana, palu draudi u.c.
Pēdējā laikā raksturīgi, ka lašupes un foreļstrautus HES ūdenskrātuves transformē par karpveidīgo zivju upēm. Vides jautājumos nekompetenti prāti spriež, ka tā attīstīsies makšķerēšana. To var salīdzināt ar absurdu aicinājumu medības organizēt cūku fermā. Jau šobrīd civilizētā pasaule ar minimālām sekmēm tērē desmitreiz lielākas naudas summas, lai upes atgūtu dabīgo izskatu, nekā tā savulaik ieguldīja upes vidi «uzlabojot» ar meliorāciju un dambjiem.
Lielākas un mazākas upes ir Zemes asinsrite. Tā ir pulsējoša dzīvības sula, kas savieno ūdens un sauszemes ekosistēmas. Upe ir saikne starp to, kas ir, un to, kas vēl būs. HES trombi uz upju vēnām un artērijām uz mūžīgiem laikiem paralizēs visu organismu, ko pagaidām vēl lepni varam saukt par mazpārveidoto Latvijas dabu. Vai vēl ilgi? •
Valērijs Gabrāns
Publicēts 2001.gada jūlijā.