Atrodas Liepājas rajonā.
Lēzens, līkumots, ledāja kušanas ūdeņu veidots pazeminājums Rietumkursas augstienē, Liepājas rajonā starp Cīravu un Mazkalētiem. Ziemeļu daļā Durbes noteces ieleja, dienvidu daļā tās turpinājums – Vārtājas terasētā noteces ieleja.
Vietām seši terašu līmeņi; divas augšējās terases visā senlejas posmā, bet četru apakšējo terašu līmeņi, kas saistīti ar Baltijas ledus ezera līmeni, vērojami tikai Vārtājas ielejā.
Izlīdzinātajā senlejā tās kritums mazs un vienmērīgs.
Ziemeļu daļā S veida līkumā un Lāņupes atzarojumā ir Durbes ezers. Tas ir senlejas sprostezers.
Uz austrumiem un dienvidiem no ezera Ābramu un Durbes purvs. Pārējā teritorija meliorēta.
Senlejas krasti lauksaimnieciski iekopti un apdzīvoti (Dunalka, Durbe, Vārve, Tadaiķi, Kalēti u.c. apdzīvotas vietas).
Bieži, stāvot kādas varenas Latvijas senlejas augšmalā, kuras apakšā nereti stīgo vien neliela upīte vai pat strauts, ar gara acīm esmu mēģinājis saskatīt tās varenās kūstošā ledāja ūdens straumes un paša ledāja vareno spēku, kas, apvienojoties ar ūdens spēku, stūma, vandīja, mala un skaloja Latvijas zemi, izveidojot šos dabas brīnumus. Un tajā brīdī nekādi nevar noticēt tam, ka mazā upīte ir šīs varenās senlejas radītāja. Un nav jau arī, lai gana vērā ņemami nopelni būtu pierakstāmi arī pašai upītei tajos laikos, kad ledus bija aizšļūcis un izkusis. Tad arī smalkāka ieleju pieslīpēšana bija šo mazo upīšu varā. Tomēr pašas lielākās šīs varenās senizrādes dekorācijas ir radījuši tikpat vareni dabas spēki ledus laikmeta norietā.
Dabas darbi
Jāatzīst, ka Durbes–Vārtājas senleja būtu godam pieskaitāma pie iespaidīgākajām Latvijas senlejām. Senleja sākas ar Lāņupi, ietver Durbes ezeru un tālāk pa Trumpi un Padones strautu savienojas ar Vārtājas ieleju. Jau no Durbes ezera senleja atgādina platu un varenu upi, kas aizlokās dienvidu virzienā. Cilvēka varā nav bijis šo senleju jebkādi pārmainīt, vien pašas upes un to palienes senlejā ir bijušas pa zobam lāpstām, ekskavatoriem un bagarmašīnām.
Sevišķi iespaidīga senleja ir Padones apkaimē – šeit to sauc par Padones lanku. Īpaši tas samanāms rudens un pavasara dienās, kad gaisā ir neliela dūmaka vai migliņa. Iespaidīga arī tāpēc, ka putnu migrāciju laikā tīrumos un atmatās pulcējas daudz ūdensputnu, jo īpaši, kad palu un sniega kušanas ūdeņi vēl nav noskrējuši. Tiem, kas šo vietu grib redzēt savām acīm, pačukstēšu, ka labākā vieta ielejas un putnu vērošanai ir tās kreisā augšmala uz ziemeļaustrumiem no Macīšiem aptuveni 1-1,2 km garā posmā.
Padones lanka ir ļoti jokaina vieta. Te senleja tikpat labi ir piederīga kā Trumpei, tā Padones strautam. Nedaudz tālāk, izmetusi cilpu, uz dienvidiem aizcilpo Vārtāja. Jokaina vieta, jo no šejienes daļa ūdeņu aizplūst uz Durbes ezeru, bet daļa tiek atdota Vārtājai – tātad šajā vietā ir ūdensšķirtne. Grūti gan pateikt, cik lielā mērā tā ir dabisks veidojums, cik – cilvēka radīta. Bet tā tas ir mūsdienās. Sendienās, ledāja kušanas periodā, tagadējā Apriķu apvidū bijis viens no lielākajiem sprostbaseiniem. Tam radies pārrāvums, un ūdeņi noplūduši zemāk uz Bārtas baseinu pa Durbes –Vārtājas ieleju, kuras ziemeļdaļa sakrīt ar Durbes note-ces iegultni. Tātad tolaik ūdeņi pa Trumpi plūduši pretējā virzienā. Šodien Trumpe un Lāņupe, kā arī daži strauti un grāvji baro Durbes ezeru, no kura savu artavu ņem Durbes upe, kas ūdeņus aizplūdina pavisam pretējā virzienā nekā senlaikos.
Bet pats Durbes ezers ir Durbes–Vārtājas senleju sprost- ezers. Durbes ezeru veidojuši daudzi kūstoši ledus ūdeņi ledus laikmeta pēdējā cēlienā, kad ledāju nomale atradās ziemeļos no šejienes.
Cilvēka darbi
Liela daļa senlejas mūsdienās ir stipri pārveidota. Palienes ir meliorētas un sagrāvotas, upes taisnotas, pārraktas un ievadītas jaunās gultnēs. Lāņupe taisnota gandrīz visā garumā, Trumpe un Padones strauts – visā garumā, bet Vārtāja lielākoties ir palikusi neskarta tikai vietās, kas nav bijušas piemērotas lauksaimniecībai un kur upe plūst ielejā, augstu, stāvu un mežainu nogāžu ieskauta.
Kā jau minēts, Trumpe ir cietusi no cilvēka rokas visā tās tecējumā. Tā ir aptuveni 2 m plata un ne īpaši dziļa, iztaisnota upīte, kas plūst pa meliorācijas izrakņātu palieni. Arī šeit kārtējo reizi nākas pārliecināties, ka melioratoru darbi neko labu nav devuši. Tieši pretēji. Raugoties uz blīvo krūmāju un jaunajām alkšņu un bērzu audzēm, kas aizņem aptuveni pusi no palienes starp Liepājas šoseju un Liepājas dzelzceļu, nav pārliecības, ka šīs zemes ir tikušas apsaimniekotas arī vēlīnajos kolhozu un sovhozu laikos (ja nu vienīgi pagājušā gadsimta 60.-70. gados). Vien skaistu dabisku palieni sagandējuši.
Pati paliene, par spīti intensīvajai meliorācijai, joprojām palikusi gana mitra, ko vēl jo vairāk pastiprina bebru darbība. Starp citu, arī šī dzīvnieka straujais uzvaras gājiens pa Latvijas ārēm ir cieši saistāms ar meliorāciju – melioratoru izraktie daudzie platie un dziļie meliorācijas grāvji ir labākā dzīves vieta šiem citādi jaukajiem grauzējiem. Tās jau nav ašās upes ar niknajiem palu ūdeņiem, kas posta aizsprostus un citādi traucē normāla grauzēja dzīvi! Te ūdens tikpat kā stāv, aizaugošās palienes (arī pateicoties meliorācijai un vēlākajam apsaimniekošanas pasākumu trūkumam) ir pilnas ar visdažādāko barību – gan sulīgiem lakstaugiem, gan smeķīgiem krūmiem.
Turpretim Padones lanka mūsdienās joprojām tiek izmantota. Tiesa, ne labākajā veidā, kāds būtu optimāls palienēm mūslaikos, proti, palienēs atjaunojot pļavas un nodrošinot to nopļaušanu un noganīšanu. Šobrīd Padones lankā ir plaši tīrumi. No vienas puses, varētu jau arī pārlieku nekašķēties – cilvēka radītie sējumi ir ļoti laba barošanās vieta caurceļojošiem ūdensputniem, it īpaši zosīm un dzērvēm, ja vien būtu mums palicis gana daudz citu mazskartu vai neskartu vietu, kur putniem ilgajā ceļā droši un netraucēti atpūsties, un tā aršana un lietas ap to būtu videi draudzīgākas. Ja arājs ievērotu aizsargjoslas un nenoartu palieni līdz pašai upes vai strauta malai. Ja nenoartu lauku arī līdz pašai meliorācijas grāvja malai. Nelietotu tos trakos pesticīdus un herbicīdus, negāztu bezjēgā minerālmēslus un neierīkotu mēslu krautuves upes malā. Ja tas notiktu, varbūt arī upes, ezeri un beigu beigās jūra būtu mazāk piesārņota, mazāk ziedētu un mazāk smirdētu. Arī zosis un dzērves lieku reizi ar jaunajiem asniem vai izbirušajiem graudiem neapēstu kādu strēķi draņķību. Un paēdušas tās varētu pārlidot uz Trumpes, Lāņupes, Durbes ezera, Vārtājas un citām palieņu pļavām.
Tas būtu labi, ja tā būtu. Bet kur tad šīm šajās pļavās likties, ja tās ir aizaugušas ar tādu zāli, ka zoss, iesēdusies pļavā, pazūd. Un arī ūdens, kas uz pļavām stāv dažas nedēļas, bieži ir tikai vēsturiska reālija. Nu nevar ceļotājs sēdēt pļavā, kurā nejūtas drošs: garajā zālē ne lapsa, ne citi plēsēji, ne cilvēks nav saredzams pat pāris metru attālumā. Savukārt sausā pļava iepriekšminētajām radībām vairs nav nekāds nepārvarams šķērslis, ko nevarētu teikt par applūdušu un klaju – bez krūmiem un augsta lakstaugu stāva – palieni ar sausākām saliņām un seklāku ūdeņu plačiem.
Kopš tiem laikiem jau daudz ūdeņu aiztecējis…
Ir vēl kāds stāsts par Trumpi, ko še nekādi nevarēju nepieminēt. 1260. gadā pie Trumpes upes notika slavenā Durbes kauja. Labajā upes krastā atradās aptuveni četri tūkstoši žemaišu, kreisajā – vismaz piecas reizes lielāks Livonijas ordeņa un tam pakļauto vietējo iedzīvotāju – kuršu, igauņu u.c. – karaspēks. Kaujai sākoties, vietējie iedzīvotāji uzbruka nevis žemaišiem, bet ordeņa karaspēkam un to pilnīgi iznīcināja. Kaujas laukā esot palikuši aptuveni 20 tūkstoši vīru.
Pēc dažiem gadiem, ap 1263. gadu, «gaismas» nesēji Trumpes labajā krastā uz mākslīgi veidota paaugstinājuma uzcēla pili Livonijas–Prūsijas ceļa apsardzībai. Pili nopostīja poļu–zviedru un Ziemeļu kara laikā.
Vēstures annālēs tiek minēts, ka kauja notikusi pie brasla pār Trumpes upi, kas, visticamāk, atradies aptuveni tur, kur pašlaik uz Liepājas šosejas ir tilts pār Trumpi. Par to liecina gan vēsturiskās kartes (kas gan parasti nav ļoti precīzas, tomēr zināmu priekšstatu no tām var gūt), gan tas, ka ceļi parasti ir aptuveni vienās un tajās pašās vietās ilgākā laika griezumā. Un, ja jau te bijis brasls, tad, iespējams, arī upe bija vismaz nedaudz lielāka nekā patlaban. Tas gan varētu būt tikai minējums, bet, ja jau tolaik liellaivas no jūras pa Durbes upi līdz Durbes ezeram varēja nokļūt, kāpēc nepieļaut, ka arī Trumpe bija lielāka par mūslaiku nelielo ūdens stīgu. Jo kopš tiem laikiem jau daudz ūdeņu aiztecējis…
Šovasar agrā dūmakainā rītā, kad cilvēki vēl miegaini un mašīnu troksnis uz Liepājas šosejas gandrīz nepārtrauca rīta klusumu, stāvēju uz paaugstinājuma, kura virsotnē kādreiz slējusies Durbes pils, un raudzījos uz kaujas vietu. Domāju par vīriem, kuru kauli Trumpes krastos palikuši, domāju par melioratoru bagariem un buldozeriem, kuri droši vien dažus iz zemes izcēluši, kad Trumpes palieni grāvojuši un upi taisnojuši. Domāju par citām Latvijas upēm, upītēm un strautiem, arī tiem un tām, kas sen jau vārdu pazaudējuši, jo par prastiem grāvjiem pārvērsti.
Un tad tur – no Trumpes dūmakas – nākam izdzirdēju attālu zobenu šķindu, kliedzienus un kaujas dunu. Simboliski. Gluži kā mūslaikos – par katru zemes pleķīti cīnoties… neziņā par to, vai šī kauja jel kādreiz beigsies…
Rolands Lebuss
Publicēts 2006.gada novembrī.
