Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati


GMO-free Europe
Latvijas Daba
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dīgst pūkainas priedītes!

Egita Kancāne


Mežu nevar paspēt izstāstīt, iekalt no galvas vai uzrakstīt. Tas diktē savu kārtību, nemanāmi birdinot sēklas. Arī šopavasar vietās, kur celmi noskatās aprīļa mākoņos, zaļa dzīvesprieka pilnas atkal dīgst pūkainas priedītes. Cilvēks var aizmirst tās iestādīt... Bet mežs neaizmirst. Še tev nu bija, visuvarenais cilvēk! Dabu nenomoka skleroze, slinkums, kūtrums vai trūkums. Bet kā ir ar tevi?


 

Pavasaris nāk ar aicinājumu atcerēties par meža atjaunošanu. Atceries? Par meža atjaunošanu sauc jauna meža ieaudzēšanu nocirsta meža vietā. Dažreiz to jauc ar apmežošanu, kaut gan par apmežošanu dēvē meža ieaudzēšanu cita rakstura platībās, piemēram, kāpu smiltājos, lauksaimniecībā neizmantojamās zemēs un līdzīgās vietās, kur mežs pēdējā laikā nav audzis.

Izšķir meža dabisko atjaunošanos, kad izcirtumos saaug jaunaudzes no sēklām, ko ražo blakus esošās audzes koki, vai arī no nocirsto koku atvasēm, un meža mākslīgo atjaunošanu, kad izcirtumus apsēj vai apstāda cilvēks.

Lai izvēlētos meža atjaunošanas veidu – dabisko vai mākslīgo –, meža īpašniekam jāizvērtē ne tikai konkrētajiem augšanas apstākļiem vispiemērotāko koku sugu atjaunošana, bet arī jānoformulē meža audzēšanas mērķis, kā arī jāapsver finansiālās iespējas.

Meža dabiskā atjaunošanās

Līdz pat 20.gadsimtam mežs izcirtumos atjaunojās galvenokārt dabiski. Šim meža atjaunošanās veidam pieskaņoja arī meža izmantošanu: lai skujkoku izcirtumi labi apsētos, tiem bija jābūt šauriem. Mežu cirta tikai ziemā, tāpēc lapu koku izcirtumos radās daudz atvašu, kas nodrošināja jaunas audzes veidošanos (ja kokus cērt vasarā, atvašu ir daudz mazāk). Izcirtumos mēdza atstāt arī sēkliniekus – uz vienu hektāru 30–40 vecus kokus. Tos nocirta pēc tam, kad meža atjaunošanās izcirtumā bija nodrošināta. Piemērotos apstākļos meža dabiskās atjaunošanās veidam ir zināmas priekšrocības – tas ir lēts, audzes veido vietējiem apstākļiem piemērojušās koku sugas, veidojas stabilākas, galvenokārt mistrotas audzes, kas ir viens no ekoloģiskās mežsaimniecības vadmotīviem.

Kā dabiskās atjaunošanās trūkumu mežsaimnieki min to, ka ne visās platībās iespējama vēlamās koku sugas ātra un kvalitatīva atjaunošanās, tur-klāt, lai audze būtu kvalitatīva un skaista, tai bieži būs nepieciešamas sastāva kopšanas cirtes.

Taču, ja cērtamajā audzē jau izveidojusies pietiekami bieza pamatsugas paauga, mežsaimnieki cenšas to saglabāt, jo tādējādi var ietaupīt ne tikai izdevumus par meža atjaunošanu, bet arī tik daudz gadu, cik paauga veca. Tāpēc meža dabiskā atjaunošanās savu nozīmi nav zaudējusi arī mūsdienās.

Meža mākslīga atjaunošana

Lai arī Latvija atrodas reģionā, kur gan izcirstajās meža platībās, gan arī neizmantotajās zemēs notiekošu veģetācijas pārmaiņu rezultātā mežs izveidojas dabiski – mežs nodrošina savas pastāvēšanas nepārtrauktību –, dažkārt rodas apstākļi, kad mežs dabiski neatjaunojas vai atjaunošanās pārāk ieilgst. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka kokiem nav sēklu gads vai arī meteoroloģiskie apstākļi nav labvēlīgi sēklu dīgšanai. Izcirtumi bieži vien aizzeļ ar zālaugiem un krūmiem vai arī atjaunojas ar nevēlamu koku sugu. Tāpēc meža īpašnieki izvēlas mežu atjaunot mākslīgi – sējot vai stādot. Cilvēka sētas vai stādītas jaunaudzes sauc par meža kultūrām. Pirmās meža kultūras Latvijā ierīkotas jau 17.–19.gadsimtā, kad cilvēki daudz vērības veltīja ozolu ieaudzēšanai, jo ozolu koksni izmantoja kuģu būvniecībā.

Lai gan mākslīgā meža atjaunošana ir dārgāka, tā ļauj daudz īsākā laikā izveidot jauno audzi vecās vietā, turklāt ar vajadzīgo koku sugu un biezumu; turklāt mākslīgi atjaunotu mežaudzi ir vienkāršāk kopt un izstrādāt. Taču kā lielākais mākslīgi atjaunotas mežaudzes trūkums minams tas, ka vienas sugas un viena vecuma tīraudžu ierīkošana var paze-mināt meža rekreācijas un meža ainavisko vērtību, turklāt iespējama arī mežaudzes noturības pazemināšanās.

Sugu dažādība pamazām zūd

Bieži vien pārmet, ka mežu dažādības pakāpenisku zudumu ietekmē mežsaimniecības industrializācija. Mehanizētā mežsaimniecībā nav parocīgi strādāt ar dažādām koku sugām vienlaikus, ne mežu atjaunojot, ne izstrādājot. Mežu mehanizēti izstrādāt ir daudz ērtāk un lētāk, ja sortimentu skaits ir mazāks. Arī mežu sējot vai stādot, katra pāreja uz citu sugu prasa laiku: jāaprēķina, kādus stādiņus vajadzēs, kā tos sagādāt, kur labāk stādīt. Uzskats par mistrotu audžu priekšrocībām ražības un bioloģiskās stabilitātes ziņā reizēm nespēj atspēkot iepriekš minētos argumentus.

Protams, nav teikts, ka nākotnē Latvijā augs tikai vienmuļi meži vien, arī mistrotajām audzēm būs sava vieta, un tās turpinās atdzīvināt ainavu, ja vien meža atjaunotāji šai problēmai pievērsīs pienācīgu uzmanību.

Meža sēšana

Ja nolemts mežu atjaunot mākslīgi, jāizvēlas, vai mežu sēt vai stādīt. Latvijā sējot mežu atjauno tikai ar priedi. Mežkopības prakse ir pierādījusi, ka ar meža sēšanu labus rezultātus var sasniegt, sējot priedi nabadzīgajās smilts augsnēs ar noregulētu mitruma režīmu, kur zemsedzē ķērpji, zaļās sūnas vai brūklenes un kur pēc vecās mežaudzes nociršanas nav sagaidāms straujš aizzēlums. Sējumi mazāk cieš no lielā priežu smecernieka uzbrukumiem, kas neskar pirmā gada sējeņus. Turpretī, ja svaigā izcirtumā iestāda divgadīgas vai trīsgadīgas priedītes, tās nereti tiek pilnīgi iznīcinātas. Sētas mežaudzes ir bioloģiski noturīgākas, jo saknes netiek deformētas vai ievainotas. Taču sējumus jāsāk kopt agrāk un jākopj biežāk, pirmajās kopšanas cirtēs nevar iegūt izmantojamus sortimentus, turklāt biezi sējumi ir nenoturīgāki pret snieglauzēm un sniegliecēm.

Meža stādīšana

Arī meža stādīšanai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Ja priedi stāda, to mazāk bojā skujbire. Jebkuras sugas koku stādītās mežaudzes vieglāk pārvar zemsedzes augu konkurenci, pirmās kopšanas cirtes tajās var uzsākt vēlāk nekā sētajās mežaudzēs, turklāt tajās iespējams iegūt jau pielietojamus sortimentus. Izvēloties stādiņus, jāatceras, ka nepieciešams izvairīties no iespējamās sakņu deformācijas un ievainošanas, kā arī no nepiemērotas koku sugas izvēles.

Koku sugu izvēle

Latvijas klimats, kam raksturīga nepastāvīga temperatūra un nokrišņu daudzums, ierobežo koku sugu izvēli meža atjaunošanai. Vairākas sugas, kas ir nozīmīgas Viduseiropas un Rietumeiropas mežsaimniecībā (piemēram, dižskābardis, vairākas baltegļu un priežu sugas), mūsu apstākļos audzēt ir riskanti, jo sals ziemā tām var būt pārāk liels. Tāpēc ļoti uzmanīgi jāizturas pret importētajiem stādiņiem. Labāk pirkt Latvijas kokaudzētavu piedāvātos stādiņus, kas audzēti no vietējās izcelsmes sēklām, bet, ja stādu trūkuma dēļ tas nav iespējams, jāatceras, ka Latvijas klimatam būs piemēroti tikai pierobežas izcelsmju stādi, citu reģionu stādu izmantošana var būt riskanta.

Izvēloties koku sugas, jāatceras, ka:

  • priede ir saulmīļu suga, kas nepacieš lapu koku apēnojumu;
  • egle labi pacieš apēnojumu līdz 10 gadu vecumam, tādēļ egļu audzes izaudzējamas ne tikai kā pirmā stāva audzes un izcērtot tikai konkurējošos lapu kokus, bet arī atstājot segaudzi, lai pasargātu tās no iespējamās dzinumu apsalšanas salnās. Bet ilgstoša eglīšu atrašanās lielā apēnojumā samazina caurmēra pieaugumu;
  • ozols ir saulmīļu suga, kas labi aug auglīgā augsnē. Lai ozoli atzarotos un veidotu labus pieaugumus, to vainagu augšējai trešdaļai jābūt apgaismotai, bet pārējai daļai apēnotai;
  • osis arī aug auglīgā augsnē, «jaunībā» ir ēncietīgs, bet nepacieš konkurenci. Osis kopjams līdzīgi ozolam, taču ošu audzes biežāk bojā dzīvnieki;
  • bērzs ir gaismas prasīga koku suga, kas maz cieš no dzīvnieku postījumiem un apsalšanas. Bērzu negatīvi ietekmē apses piemistrojums.

Spēcīgs stāds

Izvēloties stādus, jāatceras, ka stādam jābūt spēcīgam un veselīgam. To var redzēt jau vizuāli, stādu aplūkojot:

  • saknes – labi attīstītas; pietiekami daudz koksnainu sakņu; biezs smalko saknīšu tīkls; saknes ir dzīvas; stāds ar vāji attīstītu sakņu sistēmu ilgstoši nīkuļos vai pat ies bojā;
  • stumbrs – taisns, kas liecina, ka stāds izaudzēts no sēklām, kuras ievāktas sēklu ieguves plantācijā vai kvalitatīvā mežaudzē un tā ieaudzēšanai lietota piemērota tehnoloģija;
  • galotnes pumpurs – vesels un spēcīgs, jo tāds stāds būs spējīgs intensīvi augt.

Pirms stāda pirkšanas vēlams pārliecināties, vai stādu partijai ir izsniegts sertifikāts, kas apliecina to izcelsmi un atbilstību noteiktām kvalitātes prasībām, vai stādi ir pārbaudīti atbilstoši fitosanitārajām prasībām. Visās Eiropas Savienības valstīs tirgot atļauts tikai sertificētu meža stādāmo mate-riālu, tāpēc sertifikātam ir vienots paraugs ar konkrētu informāciju, kas izstrādāta neatkarīgi no valsts, kurā stādi ir audzēti. Ar sertifikātu paraugiem var iepazīties Ministru kabineta noteikumu Nr.648 «Noteikumi par meža reproduktīvo materiālu» pielikumos. Iegādājoties stādus, pārdevēja pienākums ir izsniegt pircējam etiķeti ar atsauci uz sertifikātu un informāciju par konkrēto stādāmā materiāla partiju un ražotāju.

Kad stādīt?

Meža atjaunošanai ir noteikts savs laiks. Meža sēšanu var veikt tikai pavasarī – jo agrāk, jo labāk. Kailsakņu stādu stādīšana arī veicama pavasarī tūlīt pēc zemes atkušanas līdz pumpuru saplaukšanai. Bet ietvarstādu stādīšanas laiks ir daudz garāks – visu veģetācijas periodu. Ietvarstādi ir stādi, kuru saknes ir ietvertas substrātā, kas dod iespēju tos stādīt arī vasarā. Parasti substrātu veido kūdra, ko piesūcina ar barības šķīdumu. Taču, stādot kokus rudenī, jāuzmana, lai tie paspēj iesakņoties līdz salam.

Kur atrast stādus?

Latvijā ir aptuveni 30 kokaudzētavas, kas audzē arī meža stādāmo materiālu, no tām astoņas ir a/s «Latvijas valsts meži» kokaudzētavas, pārējās pieder privātīpašniekiem. Neskatoties uz samērā lielo stādaudzētāju skaitu, pēdējo gadu pieredze liecina, ka pavasarī meža stādmateriālu trūkst, tāpēc vislabāk stādiņus pasūtīt jau laikus, jo sēklu dārdzības dēļ kokaudzētavas liekus stādus neaudzē. Valsts meža dienesta speciālisti prognozē, ka janvāra vētras postījumu atjaunošanas dēļ šopavasar būs izteikts stādu – jo īpaši egļu un bērzu – deficīts.

Pastāv arī alternatīva iespēja – iegūt sēklas vai stādmateriālus paša spēkiem. Lai meža īpašnieks savā īpašumā iegūtu sēklas vai mežeņus, Valsts meža dienestā jāsaņem apliecinājums meža reproduktīvā materiāla ieguvei – to nosaka Meža likums. Meža reproduktīvo materiālu atļauts iegūt tikai Valsts meža dienestā reģistrētos ieguves avotos. Bet pirms stādu ievešanas no citām valstīm ir jāsaņem ikreizēja Valsts meža dienesta atļauja. Iegādājoties šādus stādus, pavaddokumentos ir jābūt atsaucei uz ievešanas atļauju.

Ievēro likumus!

Tā kā meža īpašniekiem bieži vien pietrūkst vēlēšanās vai līdzekļu meža atjaunošanai, meža atjaunošana kā obligāts pasākums fiksēta arī Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Meža likuma 21.pants un 23.pants, kā arī Ministru kabineta 2001.gada 11.septembra noteikumi Nr.398 «Meža atjaunošanas noteikumi» nosaka mežaudzes atjaunošanas termiņus, paredz atjaunotās mežaudzes kopšanu, sniedz kritērijus, pēc kuriem Valsts meža dienesta darbinieki mežaudzi atzīst par atjaunotu un pēc kuriem pārbauda tās kopšanu.

Meža atjaunošanas termiņi

Atbilstoši Meža likuma un MK noteikumu prasībām pēc cirtes veikšanas vai citu faktoru ietekmes, ja tās dēļ mežaudzes šķērslaukums kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu, atkarībā no meža augšanas apstākļu tipa, mežs atjaunojams šādos termiņos:

  • ne vēlāk kā triju gadu laikā (ieskaitot ciršanas gadu) pēc cirtes veikšanas vai citu faktoru ietekmes – damaksnī, šaurlapu ārenī un šaurlapu kūdrenī;
  • ne vēlāk kā piecu gadu laikā (ieskaitot ciršanas gadu) – silā, mētrājā, lānā, vērī, gāršā, grīnī, slapjā mētrājā, slapjā damaksnī, slapjā vērī, slapjā gāršā, dumbrājā, liekņā, viršu ārenī, mētru ārenī, platlapju ārenī, viršu kūdrenī, mētru kūdrenī, platlapju kūdrenī;
  • ne vēlāk kā desmit gadu laikā (ie-skaitot ciršanas gadu) pēc cirtes veikšanas vai citu faktoru ietekmes – purvājā un niedrājā.

Katrs meža zemes hektārs ir paredzēts mežam, un katrs gads, kad tiek nokavēta meža atjaunošana, vai katrs neizmantots meža zemes hektārs rada ne vien zaudējumus tautsaimniecībai, bet arī skumjas par to, ka mēs, cilvēki, esam ņēmēji un bezkaislīgi izmantotāji, kas dabai negrib un neprot neko dot pretī.

Atjaunot mežu?

«Nocirtu no vectēva mantoto mežu, nopirku mašīnu, saremontēju māju... Kāpēc mežu atjaunot, ja man tik un tā no tā nebūs itin nekāda labuma?» tā uz vairākkārtējiem mežsarga lūgumiem un pat uz brīdinājuma vēstulēm atbild ļoti daudzi Latvijas privātā meža īpašnieki. Taču, par laimi, ir arī daudz tādu, kas saprot, ka uz viņu pleciem gulstas atbildība par izcirtuma sakārtošanu un jaunaudzes kopšanu.

Laika gaitā viens meža atjaunošanas paņēmiens ir nomainījis citu. Kādreiz mežu sēja, izbārstot izcirtumā nogatavojušos čiekurus. Tagad šis paņēmiens jau sen aizmirsts, tāpat kā egles vai priedes sēšana apstrādātā augsnē kopā ar labību. (Labība ne tikai deva ražu, bet arī radīja labvēlīgu mikroklimatu maigajiem skuju koku dīgstiem.)

Ilgu laiku Latvijā dominēja dabiskā meža atjaunošanās, piemēram, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā ik gadu mākslīgi atjaunoja ap 7000 ha meža, bet aptuveni 13 000 ha meža gadā atjaunojās dabiski. Patlaban pēdējos gados valstī kopumā pieaug mākslīgi atjaunotās meža platības. 2004.gadā mākslīgi mežs atjaunots 11 972 ha platībā, kas ir par 1564 ha vai 15% vairāk nekā 2003.gadā. Valsts mežos mākslīgi atjaunoti 7256 ha vai 63%, bet pārējo īpašnieku mežos 4716 ha vai 18% no kopējās atjaunotās meža platības 2004.gadā.

2004.gadā ir sasniegts pēdējos gados vislielākais atjaunoto meža platību apjoms – kopumā valstī atjaunots 37 571 ha meža, kas ir par 8160 ha vai 28% vairāk nekā 2003.gadā.

Pēc Valsts meža dienesta apkopotās informācijas par meža atjaunošanu valstī 2004.gadā un analizējot pēdējo astoņu gadu meža atjaunošanas rezultātus, redzams, ka atjaunotās meža platības katru gadu pieaug. Tas panākts galvenokārt privāto īpašnieku mežos, kur, salīdzinot ar 2003.gadu, mežs ir atjaunots par 7350 ha vai 39% vairāk.

Valsts mežos atjaunoto meža platību apjomi pēdējos gados ir nostabilizējušies. Apkopotā informācija liecina, ka atjaunoto platību apjomiem ir tendence pieaugt. Salīdzinot ar 2003.gadu, valsts mežos meža atjaunošana veikta par 809 ha vai 8% vairāk.

Nākotnes mežu pamats

Meža atjaunošana – stādīšana, sēšana, kultūru kopšana un aizsardzība – ir nākotnes meža pamats. Cik apzinīgi un pareizi to pratīsim un varēsim veikt, tādu mežu arī izaudzēsim. Lai gan grūti noticēt, ka maza, pūkaina priedīte reiz var izaugt par milzīgu masta priedi, tā var. Un šajā varēšanā slēpjas dabas varenība. •