Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati


GMO-free Europe
Latvijas Daba
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Jāņtārpiņš nav nekāds tārpiņš!

un kāpēc jāņtārpiņu vārds saistīts ar Jāņiem? Šie kustonīši spīd arī citās naktīs (gan neilgi pirms, gan labu laiku pēc līgošanas svētkiem), kad vien ir pietiekami silts laiks! Uzdrošinos izvirzīt hipotēzi: jāņtārpiņi ir Jāņu tārpiņi tāpēc, ka citās naktīs mūsu tautieši pa pļavām, mežmalām un birztalām neklīst, tādēļ vairākums no viņiem spīdeklīšus nemaz neredz. Tūdaļ gan pats savu hipotēzi apšaubīšu, pavēstīdams, ka Maskavā 1986.gadā izdotajā Bioloģiskajā enciklopēdiskajā vārdnīcā līdzās zinātniskajam dzīvnieciņa nosaukumam atradu arī tautas doto – Ivana tārpiņš. Hmm... Ja Jāņu naktī atrod trejdeviņus jāņtārpiņus, varot vēlēties trejdeviņas laimes. Šo ticējumu pavada noteikums: lai atradēju – pretēji iecerētajam – nelaimes nepiemeklē, katrs dzīvnieciņš ik reizi ir jānoliek atpakaļ tur, kur paņemts (ja paņemts). Tā, lūk!

Tagad, kad esam tikuši galā ar vārda jāņ- daļu, varam pievērsties tārpiņam. Te nu vairs hipotēzēm nav vietas, te neminstinoties apgalvoju: jāņtārpiņš nemaz nav tārpiņš! Pēc visiem dzīvnieku sistemātikas parametriem viņš ietilpst kukaiņu klasē. Kukaiņu klases cietspārņu jeb vaboļu kārtā. Vaboļu kārtas spīdvaboļu dzimtā.

Ne viens vien lasītājs, kurš jāņtārpiņu tuvāk aplūkojis, apgalvos: izskatās taču gluži kā tārpiņš! Bet – nekā! – izskatās gluži kā kukaiņa kāpurs. Jā, daudzi, ļoti daudzi ļaudis kukaiņu kāpurus aplami dēvē un diemžēl arī uzskata par tārpiem. Piemēram, sēņodiņu kāpurus viņi sauc par sēņu tārpiem, sprakšķu kāpurus – par drātstārpiem, mušu kāpurus – par gaļas tārpiem, ābolu tinēja kāpurus – par ābolu tārpiem un tamlīdzīgi. Patiesībā tārpi – īstie tārpi – ir, piemēram, sliekas, dēles, cērmes, lenteņi.

Vabole, kas spīd

Jāņtārpiņš nav tārpiņš, bet ir vabole. Spīdvabole. Vabole, kas spīd. Šīs vaboles spīdēšana (pareizāk sakot, spīdētspēja) uzsvērta vai vismaz apliecināta arī tās latīniskajā jeb zinātniskajā nosaukumā Lampyns noctiluca. Tulkojums: Lampyns – laterna jeb lukturis, nocti – nakts, luca – spīdums. Lukturis, kas naktī spīd. Latviskojot – nakts spīduma lukturis.

Tiesa, pirmoreiz paņemot un pavirši vien apskatot šā kukaiņa mātīti (jā, jā – tieši mātīti, jo mātīte ir tā, kas spīd), iesākumā, iespējams, pat dažam entomologam varētu būt grūti noticēt, ka viņa rokā ir vabole – pieaugusi vabole, jo šai, atšķirībā no vaboļu vairākuma, ir neattīstīti (pareizāk sakot, reducēti) spārni.

Kam nav spārnu, tas – piedodiet par atgādinājumu! – protams, nespēj lidot.

Tieši spārnu trūkuma dēļ spīdvaboles mātīte – pieaugusi vabole, pavirši aplūkojot, izskatās kā nepieaudzis kukainis – kā kukaiņa kāpurs.

Vērīgāk aplūkojot aptuveni 17 mm garo spīdvabolieni, redzams, ka viņai kā jau īstenam kāpuram (nevis tārpam) ir galva ar divām acīm un ar vienu pāri īsu taustekļu. Viņai ir krūtis, kuru pirmā posma vairodziņš no virspuses pilnīgi pārsedz galvu un no kurām atiet trīs kāju pāri. Šīs krūtis viņai – kā jau īstenai vabolei – ir saaugušas ar vēderu – garenu, plakanu, posmiņos sadalītu, nevienmērīgi tumšpelēku (gandrīz melnu) vēderu.

Hmm, vēders... Vēders! Šī vēdera trīs pēdējo posmiņu apakšdaļā zem savdabīgus atstarotājus (spoguļus) saturošās, caurspīdīgās kutikulas jeb, nezinātniski izsakoties, zem caurspīdīgās ādas atrodas sarežģīts anatomiski fizioloģisks veidojums, kas evolūcijas gaitā radies, pārveidojoties daļai no tā sauktajām krājējnierēm jeb, zinātniski izsakoties, no taukķermeņa. Šī veidojuma fotogēnās šūnas satur īpašu olbaltumvielu luciferīnu. Kad pienāk «īstais» brīdis – kad kukaiņa nervu sistēma «dod pavēli», tad speciāla fermenta luciferāzes ietekmē šis luciferīns, reaģējot ar skābekli, lēni oksidējas jeb deg, tādējādi pārtopot oksiluciferīnā un vienlaikus izstarojot gaismas enerģiju, kas, plūstot caur spoguļoto kutikulu, rada fosforizējoši dzeltenzaļu spīdumu. Bioluminiscence!

Ar vēdergalu uzspīd tēviņam

Astronomiskā pavasara nogalē un vasaras sākumā siltās naktīs, pa kaut ko uz augšu pakāpušās, šim kaut kam ar visām sešām kājiņām stingri pieķērušās, vaboļu mātītes saliecas tā, lai zaigojošie vēderu gali būtu pavērsti pret debesīm, jo tur – augšā – laidelējas viņi – tēviņi. Tēviņi ir aptuveni puscentimetru īsāki par mātītēm. Kā, cerams, noprotat, tieši viņu – spīdvaboļu tēviņu – dēļ spīdvaboļu mātīšu vēdergali aicinoši spīd! Jāņtārpiņu tēviņiem nekas nespīd. Tieši aicinošo spīdumu meklējot, tēviņi dziļā vakara krēslā un nakts tumsā lido. Tikko kāds no lidotājiem, pamanījis vilinošo, par tuvības piedāvājumu vēstošo gaismiņu, tās tuvumā piezemējas, spīdums pastiprinās – kļūst intensīvāks. Mātītes tātad spīd, bet nelido. Toties nespīdīgie tēviņi lido, tātad loģiski, ka viņiem ir spārni. Spārnu krāsa ir neuzkrītoša – pelēkbrūna. Kad netiek darbināti, šie spārni no virspuses viscaur pārsedz vēderu – kā tipiskām vabolēm.

Kad izšķiļas dažādas krāsas kāpuri

Tās mātītes, kurām bijis lemts tapt apsēklotām, pēc zināma laika kaut kur zem nobirušu lapu klājiena iedēj augsnē paprāvas oliņas. No tām pēc vairāku nedēļu inkubācijas izšķiļas ātraudzīgi, gareni, padrukni, posmoti kāpuri: sieviešu dzimuma – dzeltenplankumoti melni, ārēji visnotaļ līdzīgi savām mammām, vīriešu dzimuma – plankumoti pelēksarkani, ar tumšu mugurpusi. Kāpuri ēd, aug, rudenī iekūņojas, pārziemo un nākamā gada pavasarī pārvēršas pieaugušās spīdvabolēs.

Medī gliemežus

Gan pieaugušās spīdvaboles, gan šo insektu kāpuri ir plēsīgi dzīvnieki. Gan pieaugušās vaboles, gan kāpuri ir aktīvi galvenokārt tumšajā diennakts periodā – medībās dodas naktī. Kāpuri – jāuzsver – lielā mērā specializējušies gliemežu ēšanā. Tiesa, viņi var un, izsalkuma spiesti, mēdz pārtikt arī no trūdiem. Šīs ēdmaņas (trūdu) kukaiņiem nekad nepietrūkst, jo tā atrodas visapkārt un līdzās – kā nekā gan pieaugušo, gan jauno spīdvaboļu dzīves ievērojama daļa aizrit vai nu zem trūdošu augu kārtas, vai zem kritalu mizas.

Suga, ko Latvijā neviens nav redzējis

Visu, ko līdz šim izlasījāt, esmu rakstījis, turēdams prātā vienu konkrētu sugu – parasto jāņtārpiņu. Bet Latvijā mītot vēl arī otra suga – mazais jāņtārpiņš. Rakstu «mītot», nevis «mīt», jo man nekad vēl nevienu nav izdevies atrast. Šim mazajam ir daudz kopīga un līdzīga ar parasto. Taču esot arī atšķirības. Viena no tām (ko acīmredzot par galveno uzskatījuši latviskā nosaukuma piešķīrēji) – ķermeņa izmērs. Mazais jāņtārpiņš – loģiski – ir mazāks (īsāks): vien nepilnu centimetru garš. Toties viņa vēderiņa vidusdaļa – relatīvi platāka. Tēviņš spārnots, pelēkbrūns, spējīgs ne tikai lidot, bet riesta lidojumu laikā arī spīdināt vēdera divu priekšpēdējo posmiņu apakšpuses. Mātīte – dzeltenbrūna, viņai – divas nelielas, zvīņveidīgas spārnu paliekas. Un vēl viena atšķirība: mazais jāņtārpiņš Latvijā ir daudz retāk sastopams un daudz daudz mazāk izpētīts par parasto jāņtārpiņu.

Viss! Tikai divas sugas. Vairāk spīdētspējīgu «tārpiņu» Latvijā nav! Toties uz Zemes kopumā ar bioluminiscences mehānismu apgādāto vaboļu sugu skaits izsakāms tūkstošos; lielumlielā daļa šo kukaiņu mājo tropos un subtropos, kur ir silts un mitrs.

 

Ilmārs Tīrmanis