Gards kumosiņš krūmiņos

Nevienam nav noslēpums, ka, neskatoties uz kaķu bariem, lauku mājās turpina sadzīvot peles un žurkas. Tikai kādreiz dīķmalā skanīgi dziedošās lakstīgalas balss saglabājusies vien nostalģiskās atmiņās. Tās ir atmiņas no tiem laikiem, kad pie mūrīša snauduŗoja viens slinks un nobarojies runcītis, kas pārtika tikai no pašmāju labumiem.

Daudz dzirdēts, redzēts un lasīts par to, ka ŗaudis bezgala mīlot dabu. Parasti to apgalvo deviņi no desmit aptaujātajiem. Cilvēks, tāpat kā visi pārējie dzīvnieki, ir dabas sastāvdaŗa. Gadu tūkstoši, kas to šķir no pirmatnējā dzīvesveida, nav vēl paguvuši izsvītrot no mūsu apziņas alkas pēc dabiskās kopības sajūtas ar visu dzīvo uz Zemes.

Makšķerētmīlētāji visi vienā balsī apgalvo, ka loms parasti esot trūcīgs. Bet tas jau neesot galvenais. Vērtīgākais esot mierīgi pasēdēt dabā un atpūsties no ikdienas rūpēm. Tomēr makšķernieki parasti redz tikai nelielu daŗu no tā, kas apkārtnē notiek. Gandrīz neviens nepamana, ka sīko zivtiņu zvejošana notiek pārdesmit metru no pīles ligzdas, kur bojā aiziet embriji aizperētajās olās, jo vecāki baidās atgriezties pie perējuma.

Murrājošais plēsoņa

Liela daŗa sabiedrības dabas mīlēšanas vēlmes piepilda, iegādājoties kaķi. Šī plēsoņas daba kopš piejaucēšanas laikiem ir maz mainījusies. Līdz ko mincītis iziet pastaigāties, tas kŗūst par plēsīgu dzīvnieku, kas asinsdarbus veic klusi un slepeni. Kaķīšu īpašnieks to ne redz, ne dzird.

Ne velti mēdz sacīt, ka kaķis dzīvo pats par sevi un iet, kur grib. Tāpēc mūsu visumīŗotais murrātājs, kas, starp citu, ir tipisks naktsdzīvnieks, slepkavo visu, ko spēj nobeigt gan uz zemes, gan virs tās vismaz pāris metru augstumā. Šajā ziņā stipri grēko Latvijas laucinieki. Katrā sētā mitinās viens, divi, trīs, bet reizēm patoloģiski lielā skaitā labi noēdušos kaķu, kas nesodīti siro pāris kilometru apkārtnē. Viņi neatstāj dzīvu nevienu ligzdu ne dārzā, ne arī tuvējā mežmalā. Pilsētās dzīvojošie minči iztiek tikai ar pelēm ēku pagrabos un baložiem bēniņos, apciemojot pie reizes arī atkritumu savāktuves. Viņi dabai nodara mazāku postu nekā viņu kolēģi laukos.

Nelaid kaķi naktī slepkavot

Šī problēma ir visur pasaulē, kur vien kāju spēris bezatbildīgais cilvēks. Zemēs, kur dabā dzīvo dabiskie ienaidnieki, kaķu posta darbus mana mazāk. Austrālijā kaķu īpašnieki savus mīluŗus spiesti pa nakti iesprostot, bet pie mums vēl tāls ceŗš ejams, lai pārliecinātu milzīgo minču mīlētāju sabiedrību, ka viņu mīluŗiem dabā ir tādas pašas tiesības dzīvot kā putniem un citiem dzīvniekiem.

Latvijā kaķis jau kŗuvis par savvaŗas dzīvnieku. Braucot pa lauku ceŗiem bieži vien ceŗmalās redzamas zaŗās kaķu acu uguntiņas. Reāli pa laukiem sirojošo minču skaits ir daudzreiz lielāks par to, ko iespējams satikt. Putnu fotogrāfa gaitās sēžot slēpnī, agri no rītiem esmu sastapis visus kaimiņu kaķus, slapjus un nobridušos, kas atgriežas no veiksmīgām medībām. Viņi medī vietās, kur ligzdo lauku cīruŗi, lukstu čakstītes, dzeltenās stērstes un daudz citu putnu sugu. Vislielākais ŗaunums no apkārtnē sirojošo kaķu rosības ir ligzdošanai piemēroto vietu degradācija. Putni izvairās ligzdot un uzturēties vietās, kur regulāri medī kaķu bari.

Pārnesot mājās medīgu kaķenīti, prātojam, ka viņa čakli medīs peles un žurkas. Vai kāds rēķinās ar to, ka vismaz pāris reižu gadā mīlulīte aplaimos mūs ar kaķēniem. Un no viņiem vismaz viens drīz vien papildinās kaķu saimi mājās, jo jūs taču neesat slepkava un nesāpināsiet savu kaķi, mazās radībiņas aizsūtot uz «jūras skolu».

Ornitologs Viesturs Klimpiņš
Autora foto