Abinieku dziesmu svētki

Pavasaris... Saulīte silda, strautiņi čurā... Pie pirmajiem pavasara vēstnešiem blakus strazdiem, mušām un tauriņiem ir arī pirmā varde, kam drīz vien seko varžu kori. Latvijā pavisam ir 11 bezastaino abinieku sugas, pie kurām pieder vardes, krupji un daži mazāk pazīstami dzīvnieki. Agrā pavasarī biežāk novēro brūno varžu un parastā krupja nārstu, pārējās mūsu sugas nārsto siltākā laikā, to kāzu laiks parasti ir līdz pat vasaras sākumam.

Jau aprīļa pirmajā pusē, kad ledus vietām vēl nav pilnīgi nokusis, nārstot sāk brūnās vardes. Šiem dzīvniekiem atšķirībā no zaļajām vardēm ķermeņa virspuse nekad nav zaļa un galvas sānos pāri acij un bungplēvei stiepjas tumšs plankums. Latvijā ir divas brūno varžu sugas — parastā varde (Rana temporaria) un purva varde (Rana arvalis). Otrā ir daudz retāka, taču sūnu purvos tā ir vienīgā abinieku suga, pateicoties ikru izturībai pret purva ezeru skābo ūdeni. Abas brūno varžu sugas ir grūti izšķiramas, izņēmums ir tieši nārsta laiks, kad purva varžu tēviņi, neskatoties uz savu dabisko seksuālo orientāciju, ir zilgani vai sudrabaini krāsoti. Nārsts katrā konkrētajā ūdenstilpnē norisinās īsu laiku. Parastā varde nārsta laikā rūc, purva vardes balsi literāti parasti apzīmē kā attālas suņa rejas. Ikru skaits stipri variē: no 500 līdz 2500. Vardes nērš ikrus seklumā amorfās kaudzēs atšķirībā no krupjiem, kuru ikri novietoti 1–2 rindās garos «striķos» un aptīti ap dažādiem zemūdens priekšmetiem, un no varžkrupja īsajām ikriem pildītajām «tauvām».

Pārējās trīs varžu sugas (Rana lessonae, R.esculenta, R.ridibunda) pieder pie zaļo varžu grupas un veido grūti izšķiramu sugu kompleksu. Zaļās vardes atšķirībā no brūnajām ir vairāk ūdensdzīvnieki, to tēviņiem mutes kaktos ir ārējie rezonatori. Zaļās vardes ir siltumu mīlošas, tādēļ nārstot sāk tikai maijā, dzīvnieku kurkstēšana dīķos dzirdama visu vasaru.

Visbiežāk novērojamais abinieks pavasara nārsta laikā ir parastais krupis (Bufo bufo), ko sastop gandrīz visās kaut cik piemērotās ūdenstilpnēs. Nārsts un migrācija uz nārsta vietām bieži ir masveida, konkurence tēviņu vidū ir liela, tādēļ dzīvnieki pavasara neprātā metās virsū pat tik nepiemērotiem priekšmetiem kā laivas airis un beigts kaķis. Dažreiz krupju tēviņi veido pārus ar vardēm, taču varžkrupis šādi tomēr nerodas. Parastā krupja balss atgādina ritmisku, skanīgu kāsēšanu vai pēkšķēšanu. Ikru skaits 1200–7000.

Divas pārējās mūsu krupju sugas ir smilšu krupis (Bufo calamita) un zaļais krupis (B.Viridis). Pirmā sastopama pārsvarā piejūras joslā, arī iekšzemes smilšu karjeros, nārsto seklās ūdens lāmās. Otra ir tipiska kultūrainavu suga, kas izturīga pret piesārņojumu, arī nārsto visai seklās ūdenstilpnēs, bieži pat pilsētas parku dīķos. Balsis, sevišķi zaļajam krupim, vairāk atgādina trelli. Abas sugas ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Aizsargājamas ir arī pārējās mūsu bezastaino abinieku sugas — sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina), kokvarde (Hyla arborea) un brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus). Ugunskrupis ir ļoti reta suga, kas sastopama tikai Bauskas un Daugavpils rajonā. Dzīvnieciņš ir neliels, līdz 5 cm, tā vēderpuse zilganmelna ar spilgti sarkaniem vai oranžiem plankumiem. Balss atgādina paklusu dūdošanu vai ūjināšanu. Kokvarde pašlaik ir reintroducēta Liepājas rajonā. Tas noteikti ir skaļākais Latvijas abinieks ar parkšķošu balsi. Varžkrupis ir vienīgais mūsu abinieks ar vertikālām acu zīlītēm (kā kaķim). Vairāk raksturīgs atklātām ainavām, dzied zem ūdens vidēji dziļās ūdenstilpnēs.

Abiniekiem dabiskajās ekosistēmās ir būtiska nozīme kukaiņu skaita regulēšanā, atšķirībā no putniem tie patērē arī kriptiskās (slēpti dzīvojošās) un aposematiskās (negaršīgās) sugas. Brūnās vardes tādos biotopos kā egļu vēris, ozolu gārša un liekņa vairākkārt pārsniedz zvirbuļveidīgos putnus gan pēc savas biomasas, gan pēc kukaiņu biomasas patēriņa. Paši abinieki, it īpaši vardes, savukārt ir nozīmīgs barības objekts daudzām mugurkaulnieku sugām, (tostarp izzūdošajiem) — ūdram, ūdelēm, āpsim, stārķiem, zivju gārnim, mazajam un vidējam ērglim, peļu klijānam, melnajai klijai, čūskērglim, meža pūcei, zalktim u.c.

Nobeigumā jāatgādina, ka abinieku skaits samazinās cilvēka saimnieciskās darbības, tiešas iznīcināšanas un piesārņojuma rezultātā, cilvēkam tie ir pilnīgi nekaitīgi, ieskaitot krupjus, kuri it kā izraisot kārpas, un tieši dzīvnieku saudzēšana nārsta laikā ir ļoti nozīmīga to izdzīvošanā.

Andris Čeirāns, LU Bioloģijas fakultātes herpetologs

Foto: Andris Eglītis